Vēl pirms laika valdošie politiķi skandēja, ka ķeršanās klāt nodokļiem nav prāta darbs, to palielināšana automātiski nenozīmē lielāku naudas ieplūšanu valsts kasē.
Nu šo patiesību valdības pārstāvji sāk apšaubīt, cerot, ka varbūt tomēr izdosies vēl kaut ko izspiest, nu, kaut vai pilīti vairāk!
Protams, nodokļu sistēma jāskata kompleksi un tā var būt koriģējama atkarībā no virsuzdevumiem. Piemēram, vēl nesen valdošie runāja par to, ka ekonomikas, eksporta stimulēšanai vajadzētu pēc iespējas samazināt darbaspēka izmaksas, kas nozīmētu samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, sociālo nodokli, darba devēja apmaksātās slimības dienas, kuru skaits nedaudz jau samazināts. Iespējams, laikā, kad pasaulē un arī Latvijā krītas naftas produktu cenas, var maķenīt palielināt akcīzes nodokli, vēl kādu nodokli luksusa precēm, bet tiktāl, lai tās tomēr pirktu pie mums, nevis kaimiņvalstīs, lai tās cilvēki vispār pirktu, nevis nelaistu naudu riņķī, paralizējot ekonomikas attīstību.
Bet nu ir gluži pretēji – valdība grasās paaugstināt PVN pakalpojumiem un precēm, kurām savulaik visai argumentēti un pārdomāti piemērota samazināta 5% PVN likme un ko tagad grasās pacelt līdz 9%. Lai arī Eiropas Komisija krīzes pārvarēšanai tieši otrādi – ieteikusi samazināt PVN, kā to jau izdarījusi, piemēram, Lielbritānija.
Lietuva no nākamā gada samazina PVN pašu zemē audzētajiem augļiem un dārzeņiem no 18 uz 5%, bet Latvijā, iepriekš skatot identisku priekšlikumu, Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Leiškalns (TP) biedēja, ka tā būtu ārvalstu pārtikas ražotāju diskriminācija un ka valstij par to būtu jāmaksā soda naudas miljonos. Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards prātoja, ka tā vietā "atsevišķiem sabiedrības slāņiem varētu kompensēt starpību, piemēram, maksājot pabalstus". Kas būtu šie "atsevišķie sabiedrības slāņi"? Mazturīgie un vidusslānis? Un kur viņi grieztos pēc pārtikas nodokļa pabalsta? Pašvaldībā? Kādā valsts aģentūrā? Varam atcerēties arī Valsts prezidenta Valda Zatlera teikto vēl februārī pēc tikšanās ar premjeru Ivaru Godmani par to, ka runāt par nodokļu sistēmas izmaiņām nav racionāli, – ar "argumentu", ka šādas iespējamās izmaiņas iepriekš ir labi jāpārdomā.
Tad nu, labi apdomājusi, valdība spriež, ka PVN var paaugstināt, piemēram, elektroenerģijas, siltuma un gāzes piegādēm fiziskām personām, medikamentiem, kas būtībā būtu naudas pārlikšana no vienas kastītes otrā, nevis tās nopelnīšana, jo to, ko valsts papildus iegūs no šīm izmaksām, no kurām nav iespējams izvairīties, tā lielā mērā dabūs atdot pabalstu veidā.
Tāpat šajā kategorijā, kam tiktu paaugstināta PVN likme, ir arī preses izdevumi, kas nu tiek spiesti no visām pusēm: saīsināts nākamā gada preses abonēšanas laiks, nākamgad palielināta maksa preses piegādei lielajās pilsētās par 35–40% un Latvijas reģionos, pateicoties valsts dotācijām, vidēji par 15%. Un nu vēl nodokļa paaugstinājums! Turklāt laikā, kad aizvien vairāk cilvēku taupības nolūkos izvēlas alternatīvu – laikrakstu lasīšanu bez maksas internetā. Neba velti avīzes tā attīsta savas mājaslapas, un acīmredzot šajā virzienā, kas turklāt ir grūtāk regulējams un arī ir vājāk regulēts, tās būs spiestas raudzīties vēl nopietnāk, bet tas savukārt vienas avīzes izmaksas, samazinoties tirāžai un, iespējams, arī reklāmām, ņemot vērā arī uzņēmēju ekonomiskās grūtības, vēl vairāk paaugstinās. Tas savukārt ir risks mediju kvalitātei un neatkarībai, kurai tālāk pa ķēdīti seko demokrātijas kvalitāte, iedzīvotāju sociālpolitiskās u. c. izglītotības līmenis, kam pienesumu dod arī prese. Turklāt lielākie cietēji no šā sava veida demokrātijas nodokļa palielināšanas būs tieši cilvēki reģionos, kam jau tā grūti atlicināt naudu preses abonēšanai vai iegādei, nevis maksātspējīgie – lielākoties interneta mediju patērētāji, kas strādā valsts vai komercuzņēmumos, kuros var papētīt arī presi. Avīzēm – atšķirībā no zemniekiem – nepiešķir kompensācijas, ja slikts gads bijis.
Latvijas mazajā tirgū mediju bizness nav tas, ar kura palīdzību naudu varētu grābt. Varbūt, ja visā valstī visi abonētu vienu avīzi, tas būtu ienesīgi, bet ne veselīgi demokrātijai, viedokļu daudzveidībai. Patiesība parasti ir kaut kur pa vidu starp visiem medijiem un oficiālajiem ziņojumiem – atšķirīgās, dažkārt pretrunīgās informācijas analīzē. Un šis viedokļu plurālisms arī ir vērtība, kas jāsaglabā. Neba velti, to saprotot, piemēram, demokrātijas paraugvalstī Zviedrijā valsts subsidē avīzes. Pie mums – piecieš un pirms vēlēšanām izmanto.