Kaut kāda valsts pārvaldes algu sistēma ir vajadzīga, un sakārtot gadiem valdījušo patvaļu, bardaku un nesavtību rīcībā ar pašu nenopelnītu naudu vajag. Nav šaubu. Valdība beidzot vienojusies par kaut kādu vienota atalgojuma projektu.
Pagaidām gan nekas vairāk kā premjera vai prezidenta nolikšana uz augstākā postamenta nav redzams. Valsts pārvaldē strādājošo algai, izņemot dažas īpaši saudzējamās kategorijas, nevajadzētu būt augstākai kā Valsts prezidentam, kurš saņem 2208 latus, vai premjeram ar 1908 latiem. Šonedēļ valdība lemšot, kuras augstās amatpersonas alga būs etalons. Drīzāk jau stīvēšanās varētu būt nevis par to, cik kuram jāsaņem, bet par to, kurš tad svarīgāks, kuram lielāka atbildības nasta, kuram vairāk par tautu sviedri līst un sirds sāp. Būs interesanti.
Labi, prezidentu ar premjeru vēl kaut kā varētu salīdzināt, kaut gan katra darbam sava specifika, atšķirīgi valsts garantētie materiālie bonusi, atšķirīgas vajadzības pēc sievu un mājdzīvnieku reprezentatīvajiem izdevumiem. Abu darba līgums ir politiski terminēts, un viņu darba galvenā mēraukla nav vis atalgojums, bet deputātu vērtējums, kas nosacīti pastarpināti atspoguļo (vai vismaz tam vajadzētu atainot) sabiedrības vēlmi.
Grūtāk ir pielīdzināt nepolitiskajos amatos strādājošo atalgojumu. Ja viņš ir labs darbinieks, tad valstij vajadzētu būt ieinteresētai viņu pieturēt amatā ilgāk par premjera pusotru gadu vai prezidenta četriem. Te atalgojums var būt motivācija, un tas jāvērtē attiecīgā darba tirgus kontekstā. Bet darba tirgus mainās, un tam līdzi jāsvārstās arī algām valsts sektorā. Ja darbinieks nav šā atalgojuma vērts, ja neuzrāda rezultātus, tad nevis jāsamazina viņa atalgojums, bet jāmeklē cits – labāks speciālists. Atšķirībā no citiem valsts pārvaldes darbiniekiem – speciālistiem politiķiem atalgojumam nevajadzētu būt primārajai motivācijai. Uz tiem, kam tā nav, jāraugās ar dubultu piesardzību. No tādiem valsts maku labāk turēt pa gabalu.
Ja arguments algu hierarhijas veidošanā ir amatpersonas atbildība, jābūt arī konsekvencēm attiecībā uz viņu bezatbildību, kļūdām, neizdarībām, jādefinē politiskās atbildības jēdziens. Kādam būtu jāatbild par Latvijas krīzes dziļumu, nepareizajiem lēmumiem gan treknajos gados, gan tagad, par zaudētām dzīvībām, sagandēto veselību, ja politisko lēmumu rezultātā nebūs iespējams laikus sniegt medicīnisko palīdzību, ja nepareizu politisko lēmumu rezultātā cilvēki cieš materiālus, morālus zaudējumus. Ja politiskā atbildība izpaudīsies vien maksā par šīm kļūdām no nodokļu maksātāju naudas, tad maksātāji ir paši cietušie. Ja tā būs tikai atkāpšanās no amata, notiekot kādai katastrofai vai pēc pieķeršanas likumpārkāpumos, tad atbildības arguments būs vāja algas mēraukla.