Ja Vienotības politiķi apvienības vārdu būtu izvēlējušies ar smaidu sejā, nevis uzspēlētu pompozitāti, tiem varētu piedēvēt veselīgu humora izjūtu. Bet pašlaik triju partiju apvienības nosaukums izskatās kā netīšām pielikta citas preces cedele veikalā.
Var jau būt, ka piepildīsies JL priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas pravietojumi par partiju saplūšanu tuvākā pusgada, gada laikā, bet šodien līdz tam rādās ejams tāls un grūts ceļš. Jo partiju saplūšana, saliedēšanās nav tas pats, kas stratēģiski, trīspusēji izdevīga apvienošanās, kāda tā bija vēlēšanu listes gadījumā.
Var dažādi, atkarībā no tā, ko vēlas pierādīt, interpretēt Vienotības atbalstītāju motivāciju vēlēšanās, bet atbalsts vienotības idejas dziļākajai būtībai nez vai bijis prioritārs. Vispirms jau tāpēc, ka priekšvēlēšanu laikā tā nevis vienoja, bet šķēla – ar biedēšanu ar promaskavisko valdību, Jāni Urbanoviču kā premjeru, kas aizstājis Pilsoniskās savienības (PS) izvēlēto bubuli Rīgas domes vēlēšanās – Aināru Šleseru, kurš šajās vēlēšanās pamanījās bubulizēt pats sevi. Vēlētāju attieksme pret apvienības personālijām arī rāda, ka vairākums tiešām nobalsojuši par premjeru Valdi Dombrovski, kuram plusiņu ir vismaz 2,5 reizes vairāk nekā jebkuram citam Vienotības kandidātam. Rīgā izteikti priekšroka dota PS pārstāvjiem, bet ļoti daudz svītrojumu saņēmuši JL cilvēki. Bez pierādījumiem negribētos apvainot apzinātu vēlētāju musināšanu, svītrot ārā JL cilvēkus un plusot – pilsoniskos, turklāt visvairāk sastrīpotie ir cilvēki, kuri bija saistīti ar kādām sabiedrībā negatīvi vērtētām darbībām: Linda Mūrniece, Olafs Pulks, Modris Jaunups.
Ja piekrītam PS deputātu jau izteiktajai interpretācijai, ka vēlētāji nobalsojuši pret Saskaņas centru (SC) valdībā, tas arī ir balsojums par šķelšanu, nevis vienošanu. Acīmredzot, V. Dombrovskis drīzāk piekrīt interpretācijai par balsojumu par viņu pašu, tādējādi šķelšanos pārnesot uz paša apvienības rindām. Drīzāk ne šķelšanos (jo nevar sašķelt to, kas nav vienots), bet tuvināšanās attālināšanu. Tās izpausmes – ik dienu medijus sasniedzošās ziņas: Vienotība te iesaistīs valdībā SC, te ne, te tādu sadarbības veidu var piedāvāt, te citu, te vispār neko, te tā vienojusies par darbu valdībā ar VL/TB/LNNK, te vēl raudzīs, kā uzvedīsies nākamajā Saeimas frakcijā nospiedošā vairākumā dominējošie vislatvijieši.
Attieksme pret sadarbību ar Saskaņu apvienības iekšienē ir pretrunīga. Iespējams, ka SC pietiekami augstās prasības šo jautājumu noņems no dienaskārtības, un visi atviegloti nopūtīsies, bet tās būs tikai nodzēstas liesmas, bet ogles turpinās gruzdēt, jo jautājums šīs Saeimas četru gadu laikā var pacelties atkārtoti. Varbūt pat jau drīz – pēc iespējamās Valda Zatlera vizītes noraidīšanas Maskavā, valdībā paņemot vislatvijiešus.
Valdības veidošanas sarunu laikā, kad parasti partijas cenšas pieklusināt retoriku, no Vienotības atskan daudzbalsīgs, nesaskaņots kaķu koris. Tas brēktin brēc pēc stingras partijas lēmumu pieņemšanas sistēmas ieviešanas. Esošā – ar triju partiju vadītāju mandātu Dombrovskim valdības veidošanas sarunās – acīmredzot daudzus neapmierina, bet tas jau vēl tikai sākums. Kas notiks, kad šķīstajiem, politikā nebijušajiem cilvēkiem nāksies atbalstīt budžeta griešanas pasākumus, kas vairs nebūs abstrakti, bet ietekmēs ļoti konkrētus cilvēkus, kad partijas korifeji centīsies nākt pretī savu lielo sponsoru, uzņēmēju, globālo spēlētāju interesēm?
Ne mazāk kā grūtības un šķietami bezcerīgā slīgšana opozīcijā iepriekšējās Saeimas sākumā, kas sašķēla Jauno laiku, šķelt var arī panākumi. Jo īpaši, ja ar tiem jādalās un ja strauji pieaug ambīcijas. Kamēr Āboltiņa un Edgars Jaunups, tiesa, ne bez brīdināšanas par politisko nāvi Vienotības šķēlējiem, runā par Vienotības saplūšanu, Čepāne stāsta par jauno PS statusu apvienībā – tā vairs nebūšot "mazākais" vai "jaunākais brālis", un 16 PS deputātu pārstāvniecība no 33 Vienotības deputātiem (11 – JL, 6 – SCP) paģērot arī proporcionālu ietekmi valdībā un Saeimā. Tātad – PS nevis tiekusies uz vienotību, bet savas varas pieaudzēšanu un dominanti apvienības iekšienē. "Domāju, ka mēs nebūsim nekāds jaunākais brālis, kā bijām līdz šim. Mūsu cilvēki nevadīja absolūti nevienu Saeimas komisiju, PS deputāti nebija nevienas komisijas priekšsēdētāja vietnieki un, lai arī kompetenti, nebija arī nevienas valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības valdēs. Mēs nebijām absolūti nekur, jo mēs uzskatām, ka šajā gadījumā ir jābūt konkursam atšķirībā no mūsu Vienotības partneriem," – Ir.lv sirdi izkratījusi Čepāne, jau gara acīm redzot PS ārlietu, tieslietu un kādas "ekonomiskās grupas" ministrus, kā arī Saeimas priekšsēdētāja amatu, uz ko nevajadzētu cerēt JL, kam jau ir premjers. Kā vēl nenomedīta lāča āda jau tiek dalīta Ārlietu ministrija, ko iekārojis esot gan Ģ. V. Kristovskis (PS), gan Artis Pabriks (SCP), kurš Neatkarīgajai atzinis, ka "kandidātu atlase turpinās, neņemot vērā starppartiju attiecības".
Kāda jēga dalīt amatus starp partijām, kuras pavisam drīz jau saplūdīšot?
Varbūt daļai PS biedru tik nepieņemams Urbanovičs ir valdībā, jo viņš deklarējis, ka ministrus izvēlēsies profesionālus, nevis atkarībā no partijiskās piederības?
Nebrīnītos, ka Saeimas priekšsēdētāja amatu Vienotība labprāt atdotu atkal ZZS ne tikai, lai sabalansētu amatu sadali starp abiem lielākajiem koalīcijas partneriem, bet arī tādēļ, lai lieku reizi nebūtu jāizcīna iekšējās cīņas, kura no Vienotības (JL vai PS) dāmām sēdīsies reprezentablajā krēslā. Varbūt līdzīgi vēl vienu otru amatu valdībā. Viens cirks aizbraucis, otrs atbraucis.