"Esmu no tiem vīriešiem, kuri ciena sievietes un mīl sievietes. Esmu normāls vīrietis, un tāpēc šodien es jums neveltīšu skarbus vārdus... Es atgādināšu, ka jūsu pieminētais deputāts Dobelis bija ar tik stiprām aknām, ka uzlika roku dzelžus padomju ģenerāļiem."
Kas tas ir? Varbūt turpinājums uzvedinās uz pareizās atbildes? "Ir vīri, kuri saka, ka viena lieta esot kaut ko darīt un tas esot labi, otra – neko nedarīt un tas esot slikti. Bet vai tad var darīt tikai darīšanas dēļ? Slikti darīt ir desmit reiz sliktāk, nekā nedarīt neko! Vai te ir bijusi sacensība ar pierādījumu spēku? Diemžēl ne. Bet tādai vajadzēja būt, jo tiek uzspiests pazemojošs līgums."
Jau siltāks? Nu gan vajadzētu uzminēt! "Latvijai ir nolaupīta zeme. Ir nolaupīti aptuveni 2% no mūsu teritorijas. Visrupjākajā veidā. Un tagad ir jāpasaka skaidri, kā mēs izturamies pret laupīšanu. Kurš tad bija tas nolaupītājs? PSRS! Šodien tā ir politisks mironis, bet ir šā miroņa tiesību pārmantotāja – Krievija. Un es ļoti negribētu, ka man būtu jāatceras ievērojamā norvēģu dramaturga Henrika Ibsena teiktais Pērā Gintā: "Mans tēvs bija zaglis, un jāzog ir dēlam." (No zāles deputāts Dz. Ābiķis: "Mans tēvs bija jātnieks, es jātnieka dēls!")."
Uzminējāt? Tās ir atjaunotās Saeimas ārpolitiskās debates 2007. gada 1. februārī jautājumā par Latvijas un Krievijas robežlīguma slēgšanu. Pirmie divi – citāti no deputāta Pētera Tabūna uzstāšanās, otrais – viņa kolēģis Juris Dobelis.
Nu atkal Saeima konceptuāli atbalstījusi Saeimas ārpolitisko debašu atjaunošanu un, līdzīgi kā pašlaik premjeram, arī ārlietu ministram reizi gadā liks uzstāties ar ziņojumu Saeimā. Ne vēlāk kā 16. janvārī ministram jāiesniedz Saeimai ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto Latvijas ārpolitikā, sēdei jānotiek Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas dienai tuvākajā Saeimas sēdē.
Aicinājumu pūrā jaunajam ārlietu ministram Aivim Ronim ielika aizgājušais ministrs Māris Riekstiņš. Izskatās, ka viņa ideja sāk materializēties. Tikai jautājums – priekš kam un ko tas dos? Pirmkārt, kāda jēga šādu lēmumu pieņemt aizejošajai Saeimai, nedēļu pirms jaunas Saeimas vēlēšanām? Tā izskatās pēc nodarbes meklēšanas un dekorāciju uzprišināšanas laikā, kad nav vēlēšanās un atbildības pieņemt nopietnus, būtiskus lēmumus, tos atstājot pēcvēlēšanu atklāsmēm.
Otrkārt, kas būs tie debatētāji? Ministrs, kas nolasīs sausu runu par to, kā centušies, bet trūkst naudas nopietnāku rezultātu sasniegšanai, un tad Saeimas štata runātāji, kas gvelž vienu un to pašu gandrīz vai par jebkuru tēmu, kā minētajos piemēros? Protams, bez viņiem robežlīguma diskusijā bija arī saturiski piepildītāki teksti, prominenču – Valsts prezidentes V. Vīķes-Freibergas, premjera Aigara Kalvīša, vairāku ministru uzrunas, tiesa, mazāk ar mērķi izdiskutēt šaurās ejas, bet vairāk – ar mērķi panākt atbalstu valdības nodomam, turklāt steidzami. Garās diskusijās liela daļa neizturēja, zāle kļuva pustukša... Ierasta Saeimas aina. Vai ir jēga šādam formātam – debatēt auditorijā, kura lielāko daļu tēmu vai nu pilnībā neizprot, vai tās neinteresē? Tad jau labāk rīkot tās kopā ar pieaicinātiem ekspertiem tiem deputātiem un medijiem, kam šīs lietas patiešām interesē. Ja jau tik sensitīvā jautājumā kā Krievijas un Latvijas robežlīgums deputāti pazūd no zāles, tad kas notiks, klausoties sausu, ikgadēju ministra ārpolitiskā veikuma un mērķu ziņojumu?
Neapšaubu viedokli, ka ārpolitika parlamentā un plašākā sabiedrībā netiek novērtēta un izprasta, bet šis nebūs tas veids, kā izpratni veicināt. Tas atgādina kampaņu – reizi gadā sakopsim Latviju, rīkosim talku, pie viena politiķi pazīmēsies, bet pēc tam turpināsim mēslot. Ja izlemj atjaunot šāda veida debates Saeimā, tad jēga būtu tās rīkot par konkrētiem jautājumiem, kas parādās dienaskārtībā, nevis reizi gadā atskaites formā.
Ja raugās uz ārpolitiku ne tikai kā uz populistisku tēmu kā Latvijas karavīri Afganistānā vai tradicionālajām NATO lietām no augstiem plauktiem, bet arī praktiskāk, tad par ko runāt regulāri būtu. Piemēram, par Latvijas vēstniecību darbību ārvalstīs eksporta veicināšanā, investīciju piesaistē, energoresursiem Latvijai, kultūras iespējām ārpolitikā, utt. Arī par pasaules ekonomikas attīstības tendencēm, kas skar vai var skart Latviju un kā tām sagatavoties. Atceramies, ka laikā, kad pasaulē sāka plosīties finanšu krīze, Latvijas politiķi vēl dziedāja: "Lai ar" kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri".