Vai Kariņa valdībai ir vakcīna pret neuzticēšanos tai?

 
©F64 Photo Agency

Kāds sakars Covid-19 ārkārtas stāvoklim ar Satversmes 81. pantu, kas pirms 13 gadiem tika svītrots no pamatlikuma? Nekāds, izņemot to, ka krīzes aizsegā valdība varētu uzurpēt varu un arī vasaru padarīt par murgu. Iniciatīva par panta atjaunošanu nedaudz koriģētā veidā nāk no Valsts prezidenta Egila Levita, to gatavs atbalstīt arī premjers Krišjānis Kariņš. Koalīcija to vēl nav akceptējusi un aicinās prezidentu ideju izklāstīt Saeimas deputātiem.

Nedaudz jocīgi ir raudzīties uz Satversmes 116 pantiem, no kuriem iepretim 81. ir tukšums ar piezīmi «Izslēgts ar 03.05.2007. likumu...». Satversmē vairāki panti ir papildināti, laboti, bet izslēgts ir vienīgi 81., kurš ļāva Ministru kabinetam Saeimas sesiju starplaikos izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Par kādiem grēkiem?

Diskusijas par varas pārlieku nosliekšanos no parlamenta uz valdības pusi ir bijušas ilgstošas, bet punktu pielika Aigara Kalvīša valdības bēdīgi slavenie drošības iestāžu likumu grozījumi, kurus valdība Satversmes 81. panta kārtībā steidza pieņemt īsi pirms Saeimas sesijas. Saeima gan vēlāk tos atbalstīja, bet grozījumu stumšana cauri, neieklausoties daudzu institūciju iebildēs, raisīja plašu neapmierinātību, un Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tos nodeva tautas nobalsošanai. Plašais neapmierinātības vilnis Saeimai lika atcelt ne vien drošības likumus, bet arī Satversmes 81. pantu.

Šā panta atjaunošanas ideja arī nav jauna. Šādu iniciatīvu 2009. gadā izvērtēja Tieslietu ministrija, secinot, ka to atjaunot nav lietderīgi, un atgādināja par panta rašanās kontekstu: tas tika radīts kā pēckara pārejas perioda instruments, ar kuru paātrināt jaunizveidotās valsts likumdošanas procesu, lai ar Latvijas likumiem varētu aizstāt Krievijas likumus. Šodien nevaram salīdzināt to, cik sadrumstalots bija parlaments neatkarības pirmsākumos un cik grūti tajā bija vienoties, un kāds tas ir šodien. Satversmes sapulcē bija ievēlēti deputāti no 38 sarakstiem, 1. Saeimā iekļuva 20 partijas, 2. Saeimā - 25, 3. Saeimā - 27! Bet arī šādos apstākļos valdības likumdošanas tiesības bija dotas vien Saeimas sesiju starplaikos, kad jārisina neparedzēti, steidzami ārkārtas jautājumi. Kā iepriekš secināja TM, «šādas situācijas varētu būt ārkārtīgi reti. Līdz ar to apšaubāms, vai šādu mērķi patiešām varētu uzskatīt par leģitīmu».

Protams, nedz TM toreiz, nedz kāds cits, izņemot varbūt Bilu Geitsu, nevarēja iedomāties vīrusa spēju nolikt uz pauzes visu pasauli un viena izbijuša aktiera spēju paralizēt Saeimas darbu. Paralīze gan ilga tikai mirkli, bet tieši šo mirki kā argumentu arī min E. Levits. Tomēr, ja pieņemam, ka arī uz deputātiem, tāpat kā citiem mirstīgajiem, attiecas epidemioloģiskie noteikumi, tad jāteic, ka Artuss Kaimiņš tikai paātrināja Saeimas pāreju uz attālināto darbu. Pat ja Saeima ilgāku laiku nespētu rast risinājumu, kā strādāt jaunajos apstākļos, tas nenozīmētu, ka valdība šajā laikā varētu ražot likumus - 81. pants to ļāva darīt tikai Saeimas sesiju, nevis Saeimas plenārsēžu starplaikos! Pēdējais tās sesijas starplaiks bija no 6. līdz 14. aprīlim, ar Lieldienu brīvdienām pa vidu - Saeima nav kavējusi valdības iniciatīvas. Tādējādi premjera teiktais, ka E. Levita iniciatīva «ir īstajā vietā», jo «Satversmē īsti nav atrunāts, kādi ir šo valsts pārvaldes institūciju mijiedarbība krīzes apstākļos», gan nav «īstajā vietā», jo 81. pants neregulē valdības un Saeimas attiecības krīzes apstākļos, bet tikai Saeimas sesiju starplaikā!

Turklāt ārkārtas situācijā (ĀS) valdībai ļoti lielas pilnvaras pieņemt nosacījumus un ierobežojumus dod speciāls likums Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli, kas arī plaši izmantots. Likums valdībai dod tiesības «ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus», kuri arī sīkāk uzskaitīti. Viss, kas valdībai nepieciešams krīzes menedžēšanai! Ja krīze paģēr pieņemt ilgspēlējošus likumus, tad tie parlamentārā valstī tomēr būtu pieņemami Saeimā, kur, atšķirībā no valdības, ja ne tiek ņemta vērā, tad vismaz var izteikties opozīcija, kurai gan koalīcija tāpat cenšas aizbāzt muti, samazinot debašu laiku.

Garākais Saeimas sesiju starplaiks ir vasarā, parasti no Jāņiem līdz septembrim. Arī šajā laikā Saeima var sasaukt ārkārtas sēdes, kā tas nereti jau darīts. Tagad, kad apgūta attālināta darbošanās arī parlamentā, to varēs izdarīt, pat ja arī vasarā ap 3000 eiro atalgojumu saņemošie deputāti būs devušies kādā atpūtas braucienā. Bet varbūt arī pēc ĀS atcelšanas (tā tomēr rada lielus budžeta izdevumus) valdībai vasaras vidū ļoti gribēsies kaut ko ierobežot un regulēt ar vienu rokas vēzienu, bez Saeimas ziņas? Atvainojiet, bet tautas uzticēšanās valdībai vēl nav tik liela, lai vienu ministra vārdu pieņemtu par likumu! Valdība sabiedrības acīs uzticēšanos ir zaudējusi ne reizi vien, un nav pamata uzskatīt, ka šī valdība pret to būtu imūna. Vakcīnas tam nav! Arī uzticēšanās Saeimai nav augstāka, tomēr tā ir tieši vēlēta un Satversmē nozīmēta kā tautas gribas īstenotāja likumrades veidā, bet valdība - kā likumu ieviesēja.