Pielaikoju partijas. Spieda kā Pelnrušķītes kurpe mātes meitai. Šī kurpe meklē pelnrušķus, kam pietiek ar ticību pasakās standartizētai laimei – apprecēt princi.
Projekta Pielaiko partijas veidotāji – politika.lv un Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas paspārnē izveidotais portāls scenariji.lv – savos jautājumos cenšas iespiest mani stereotipu rāmjos par to, kas vēlētājam it kā svarīgs, ko viņš gaida no politiķiem, kā viņš izprot sabiedrisko procesu sakarības. Jautājumi tradicionāli izceltajās sfērās primitivizēti, piemēram, veselības aprūpē līdz līmenim – vai visiem visi medicīnas pakalpojumi jānodrošina bez maksas. Vienlaikus tiek ignorēti vienkāršam cilvēkam patiesi būtiski jautājumi. Nu, es nekādi nespēju savu izpratni par ekonomiku ietērpt vien attieksmē pret visu deputātu kandidātu jau līdz apnikumam skandēto nodokļu sloga pārnešanu no algas uz patēriņu, kas ir vienīgais jautājums par tēmu ekonomika, ja neskaita jautājumu no zinātiskās fantastikas sērijas par atomereģijas attīstīšanu Latvijā un ēnu ekonomikā strādājošo sodīšanu. Tāpat nespēju izpratni par vispārējo izglītību, izglītības sistēmu, tās problēmu risināšanu ietvert tikai attieksmē pret budžeta vietām tikai augstskolās stratēģiskajās izglītības nozarēs un studentu sodīšanu, kas studē par valsts līdzekļiem, bet nepabeidz studijas. Ne vārda par vispārējo izglītību, studiju kvalitāti, augstskolu tīklu. Tāpat ne vārda nav par ražošanu, finansēm, banku regulāciju, par ko daudz runā pasaulē, un būtu aktuāla arī Latvijā, sociālajiem jautājumiem, kas reducēti tik vien kā līdz to pretnostatīšanai pensiju upurēšanai par labu bērniem. Vēlēšanu sistēmas radītās kaites reducētas līdz tautas vēlētam Valsts prezidentam, lai gan aktuālāka, būtu parlamenta vēlēšanu sistēmas pārskatīšana, prezidents ir mazākais ļaunums. Ne vārda arī par valsts pārvaldi, valsts institūcijām, kvalitāti, morāli un misiju, ne vārda par kultūru, sportu, nodarbinātību.
Vēlētājam aptaujā tiek uztieptas pseidoprioritātes, piemēram, par homoseksuāļiem, imigrantiem, partiju finansēšanu, žurnālistu darbības noteikumiem, attieksmi pret okupācijas faktu u.tml. Izrādās, šī vēlētāju debilizācija nav nejaušība. Projekta autori apgalvo, ka jautājumi "par sabiedriski svarīgām tēmām" izvēlēti tādi, "kas sadala cilvēkus diametrāli pretēji domājošās grupās", atlasot 20 vispolarizējošākos apgalvojumus. Iespējams, ka tā ir vieglāk uzlikt cilvēkam kaut kādu zīmogu, bet – pilnīgi bezjēdzīgi. Pat cenšoties iespiesties šajā mazajā tupelītē, katrā no četrām attieksmju kopām rezultāts var atrasties, un man arī atradās, katrreiz citā nišā, katrreiz starp dažādām partijām. Vēl viens iemesls – partiju izvietojums uz vērtību skalas un attiecīgi to tuvums konkrētajam vēlētājam veidots, balstoties uz partiju programmām, bet netiek ņemta vērā līdzšinējā programmu izpilde, kandidātu grēki un panākumi. Netiek ņemtas vērā cilvēka konkrētās primārās vajadzības.
Interesants ir arī pats partiju izvietojums minētajā skalā. Attieksmju kopā, kas nodēvēta par "vecišķo tradicionālismu", kas sevī ietver attieksmi pret vēsturiskiem notikumiem, valsts valodas statusa regulēšanu ar stingrām normām, noraidošu attieksmi pret imigrāciju, Vienotība atrodas kreisāk par Saskaņu un PLL, nespējot pārspēt vien PCTVL un Pēdējo partiju, tā ir liberālākā no lielajām partijām, bet "bērnišķā kreisuma" kategorijā Vienotība pārspēj ne tikai Saskaņu, bet arī bites, bet viskreisākie ekonomikā izrādās ZZS un TB/LNNK-VL.
Projekts Pielaiko partiju uztverams ne vairāk un ne mazāk nopietni kā citas interneta spēles populārajos portālos, vienīgi jautājums, vai šāda veida izklaides produktu radīšanā, ar ko līdz šim nodarbojās Sorosa Latvijas organizācijas, jātērē Stratēģiskās analīzes komisijas resursi?
