Parādnieku iespējas un dilemmas
Kovidkrīzes ēnā bez pienācīgas uzmanības garām paslīdējusi Tieslietu ministrijas (TM) virzīta un valdības atbalstīta iniciatīva, likumprojektu pakete, kas atbrīvos no parādiem tos maznodrošinātos un trūcīgos Latvijas iedzīvotājus, kuru noteiktu parādu apjoms nepārsniedz 5000 eiro.
Ja vien netiks izvēlēts kāds superdārgs notārs, šis process parādniekam izmaksās nedaudz virs 100 eiro, ilgs varbūt pāris mēnešus, salīdzinot ar esošo maksātnespēju, kas pieejama tiem, kuru parāds ir vismaz 5000 eiro, izmaksā ap tūkstoti un ilgst vidēji pusotra gada.
Varētu sist uz pleca - malači, ātri noreaģējuši, jau preventīvi sagatavojoties trūcīgo atbalstam, kurus vīrusa krīze būs iegrūdusi vēl dziļākos parādos un bezcerībā tos atdot, ja vien šī nebūtu sakritība uzdevuma novēlotas izpildes dēļ. Atvieglot fizisko personu maksātnespējas procesu TM tika uzdots jau Maksātnespējas politikas attīstības pamatnostādnēs 2016.-2020. gadam, termiņu nosakot no 2016. gada septembra līdz 2019. gada 31. maijam! Acīmredzot cīņa ar nevēlamiem elementiem Ģenerālprokuratūrā un pat Ekonomikas ministrijā bija svarīgāka. Arī iepriekšējais ministrs Dzintars Rasnačs ar šīs idejas iemiesošanu nesteidzās, toties pirms vēlēšanām partijas naski metās uzbrukumā ātro kredītu izsniedzējiem.
Šo likumprojektu paketi arī var uzskatīt par sava veida nebanku kreditētāju pārmācīšanu, kuriem būs jānoraksta zaudējumos parādi vai jātiesājas, riskējot ar vēl lielākiem zaudējumiem, jo tieši pieprasītājiem ar likumu uzlikts pienākums segt tiesāšanās izdevumus. Un pārmācītas tie tiek ne tikai par lielo apetīti uz aizdevuma procentiem, kuri gan pēdējos gados ar likumu maķenīt ierobežoti, bet arī par aizdevumu dāļāšanu, nepietiekami izvērtējot aizņēmēja maksātspēju. To gan likums prasa izvērtēt, taču realitātē, jo īpaši tik populārajos distances kredītos, tas bieži nenotiek. To secinājis Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, pat piemērojot aizdevējam naudas sodu par klientu maksātspējas neizvērtēšanu un bezatbildīgām īsziņām, mudinot aizņemties.
Ceļu pa valdības gaiteņiem likumprojekts sāka pērn vasarā. Tā pilnveidotāji pa šo laiku nav pacentušies anotāciju atsvaidzināt ar jaunākiem statistikas datiem, problēmu raksturojot pamatā ar 2017. un 2018. gada datiem. 2017. gadā nabadzības riskam Latvijā bijuši pakļauti 23,3% jeb 446 tūkstoši, kas ir pieaugums, salīdzinot ar trim iepriekšējiem gadiem. 2018. gada nogalē trūcīgās personas statuss bija 50 447, maznodrošinātās 50 235 personām. Tādējādi maksimālais šā procesa subjektu loks būtu nedaudz virs simt tūkstošiem, bet ne visiem viņiem ir parādsaistības. Pērn izskanēja minējumi, ka izmaiņas varētu skart ap 170 000 cilvēku, ka 2000-5000 eiro kredītsaistību izpildes problēmas ir 40 000 iedzīvotāju - bet ne visi ir maznodrošinātie vai trūcīgie. Kopš pērnā gada ir veikta korekcija: iepriekš parāda norakstīšana bija plānota parādiem 2000-5000 eiro, bet, ieklausoties aizņēmēju pārstāvjos, apakšējā robeža nolaista līdz divām minimālajām algām. Savukārt aizdevēju rosinājums parādniekam paredzēt nelielu līdzatbildību un atdot kaut 10-15% aizņēmumu no pamatsummas nav atbalstīts.
Pat ja šodien dati nedaudz atšķiras un likuma spēkā stāšanās laikā nākamā gada sākumā tie jau būs citi, tas nemazina problēmu - nabadzības līmenis ir augsts, nespēja atdot parādus spiež cilvēkus strādāt nelegāli, jo no legālās algas parādu piedzinēji atvelk tik lielu ieņēmumu daļu, ka nepietiek izdzīvošanai, vai arī parādnieki nav ar mieru tikai izdzīvot pietiekami ilgi, kamēr tiek izstrēbts ievārītais. Valsts nu cer iegūt oficiālos nodokļu maksātājus, līdz ar atbrīvošanu no parāda prasot būt legāli ekonomiski aktīviem, ja tas nav iespējams, uzrādīt «dokumentus, kas objektīvi pamato darbnespēju», turklāt jāapņemas «turpināt segt parādsaistības, no kurām parādnieks nav atbrīvots, un kārtējās saistības», piemēram, komunālos maksājumus. Te gan diskutabli, cik godīgi ir norakstīt nebanku aizdevēju, banku, līzinga devēju, bet ne komunālo maksājumu parādus.
Iespējams, no šīs vienreiz dzīvē dotās iespējas (neatkarīgi no rezultāta) dažu atturēs liegums divus gadus pēc atbrīvošanas no parādsaistībām uzņemties jaunas saistības, ņemt aizdevumus, kā arī iekļūšana aizņēmēju melnajā sarakstā. Tas nez vai priecēs tos, kas raduši atdot parādu, aizņemoties naudu, nevis to nopelnot. Tas dažam būs kā Briljanta rokas varoņa Gešas murgs «Čtob ti na odnu zarplatu žil!» (Kaut tu tikai no algas dzīvotu!). Turklāt šo procesu izgājušajiem divus gadus būs sava veida probācijas uzraudzība, kuras laikā būs ne tikai finanšdisciplinēti jādzīvo, bet arī «ne retāk kā reizi ceturksnī» sociālajā dienestā jāpārrunā «savas situācijas uzlabošanai veicamie pasākumi», šajā laikā par personas neatbilstošu rīcību var ziņot arī jebkurš kreditors. Obligāti būs arī finanšpratības kursi. Pirms pāris gadiem TM rīkoja Dz. Rasnača izlolotos pirmslaulību kursus, kuros citastarp jaunās ģimenes tika skolotas arī finanšpratībā. Kursi izgāzās, interese bija ļoti zema. Parādu norakstītājiem kursi gan būs obligāti, bet jautājums par to lietderību paliek, jo īpaši, ja galvenā problēma ir nevis tas, cik pareizi tērēt naudu, bet tās neesamība, naudas nopelnīšanas spēja, vēlme vai atkarības. Redzēs vēl, kam un cik no valsts budžeta šiem kursiem atvēlēs, katrā ziņā tādus jau ik nedēļu bez maksas rīko Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija, kas, spriežot pēc pieaugošā parādnieku un parādu apjoma, īpašus augļus nenes.
Lai arī novēlots un, iespējams, Saeimā vēl koriģējams, šis mehānisms tomēr ir nepieciešams.