Nevis jāaicina, bet skaidri jāregulē
Otrdien LTV demonstrēja filmu par koronavīrusa izplatīšanos un varas iestāžu un mediķu cīņu ar to Uhaņā un Hubejas provincē Ķīnā. Gan tā, gan citi informācijas avoti atklāj, cik Ķīnas cīņa ar epidēmiju baisi izskatās no cilvēktiesību, bet efektīvi no epidēmijas izplatības ierobežošanas viedokļa. Pārdomu vērta dilemma – kas svarīgāks?
Teiksiet - veselība un sabiedrības drošība? Un no epidēmijas apkarošanas sekmēm atkarīga valsts un līdz ar to arī katra iedzīvotāja labklājība? Arī politiskā stabilitāte, lai arī veids, kādā tika menedžēta krīze, izsauca plašu sašutumu ķīniešu sabiedrībā, kura nav paradusi tik aktīvi un publiski kritizēt varu. Bet, iespējams, krīzes ieilgšana ilgtermiņā radītu vēl lielāku politisko nestabilitāti. Lai vai kā, jaunu saslimšanas gadījumu skaits Ķīnā kļūst arvien mazāks un striktie ierobežojumi provincē tiek mīkstināti, kamēr vīrusa izplatība un ierobežojumi Eiropā pieaug, jo īpaši Itālijā, kur karantīna noteikta visā valstī.
Vai Itālijai un, iespējams, kaut kad arī citām Eiropas valstīm un Latvijai jāņem piemērs no Ķīnas? Kāda bija tās vīrusa izplatības ierobežošanas cena? Vārdi «vairāku nedēļu karantīna» neuzbur to ainu, kāda valdīja Uhaņā. Tā bija totāli mirusi citkārt liela, moderna pilsēta ar burtiski iespundētiem cilvēkiem mājās, aizmetinātām durvīm, iestāžu klauvēšanu pie durvīm, temperatūras mērīšanu un vardarbīgu cilvēku izraušanu no mājām, iestumšanu busiņā un aizvešanu, nereti nezinot, kur pazūd cilvēks. Ar slimiem un mirušiem cilvēkiem pārpildītām slimnīcām uz grīdas, prātā jūkošiem mediķiem. Totāla izolācija, nespēja kaut kur aizbraukt, aizlidot. Nedēļām ilga neziņa. Totāla kontrole - posteņi, cilvēku pārvietošanās un darbību virtuālā izsekošana, kura gan bija izplatīta arī pirms tam.
Vai mēs to spētu sagremot? Visdrīzāk, ka nē. Bet - vai esošā reakcija Latvijā ir samērīga un efektīva? Drīzāk tā raksturojama kā haotiska - te pārcentīga, te pārlieku liberāla, te neskaidra. Runu daudz, noteiktības - maz. Veselības ministre Ilze Viņķele sasauc preses brīfingus teju ik dienu, informē par katru jauno vīrusa inficēto un lasa morāli, lai gan labāk noderētu precīzi rakstiski norādījumi iedzīvotājiem, mediķiem, uzņēmējiem, izglītības iestāžu vadītājiem, kuri neatstātu vietu neskaidrībām un interpretācijām.
Jā, ikviens VID elektroniskās deklarēšanās sistēmas lietotājs nupat saņēma Veselības ministrijas izsūtītu aicinājumu, kurā vārds «aicina» minēts 11 reižu. Jā, arī viens «stingrs aicinājums»: «Stingri aicinām iedzīvotājus nedoties uz Covid-19 skartajām teritorijām, kurām piemēroti īpašie piesardzības pasākumi (no 06.03.20. Itālija, Japāna, Singapūra, Dienvidkoreja, Irāna, Ķīna).» Tāpat iedzīvotāji «aicināti» izvērtēt jebkuru ceļojumu mērķi, transporta līdzekli. Tie, kas atgriezušies no skartajām teritorijām, «aicināti» 14 dienas novērot veselību, nedoties uz darbu, skolu, «bet atrasties pašizolācijā mājas režīmā», vecāki «aicināti» informēt izglītības iestādi par ceļojumu galamērķi. Bet - ko nozīmē aicināt vai pat «stingri aicināt»? Tas neuzliek pilnīgi nekādus pienākumus. Aicinājumu var ievērot, var neievērot, tas pat paģēr pārkāpt Datu regulu, kas aizsargā privātumu un Satversmi, kas garantē privātās dzīves neaizskaramību, «tiesības brīvi pārvietoties», «tiesības brīvi izbraukt no Latvijas» un atgriezties valstī. Ikvienam ir tiesības neatklāt, kur pavadīts brīvlaiks, kas vairumam skolēnu būs nākamnedēļ, bet ministre aicina izglītības iestādes pārkāpt likumus tā vietā, lai pati kopā ar Ministru kabinetu uzņemtos atbildību, skaidri pasakot, kas ir pieļaujams un kas ne, un attiecīgi mainot normatīvos aktus! Būtu nevis jāaicina, bet skaidri jāpasaka, ka šādu krīžu gadījumos līdz noteiktai pakāpei pieļaujama indivīda tiesību ierobežošana plašākas sabiedrības interešu un veselības vārdā. Jo Satversmē valsts arī apņēmusies aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.
Jāizvēlas mazākais no ļaunumiem - lai nav jārīkojas tik krasi kā Ķīnā, nevis jāaicina, bet skaidri jāpasaka: uz īpaši skartajām teritorijām braucieni ir aizliegti, slēdzot avioreisus un citu veidu braucienus, kā to jau darījušas vairākas Eiropas valstis. Skaidri jāpasaka, ar kādām sekām jārēķinās šā lieguma neievērošanas gadījumā, piemēram, automātiska karantīna un sodi par tās pārkāpšanu, vīrusa testi un citi medicīnas izdevumi, slimības lapas uz sava rēķina... Ja it kā izglītoti ļaudis, arhitekti, vēl 7. martā devušies slēpot uz Itāliju, kur gan atdūrušies pret slēgtiem kūrortiem, tad labi redzam, ka ar aicināšanu vien atbildību negarantēsi! Valsts noteiktība pastiprinātu cilvēku personisko atbildību, un tad nevajadzētu ne slēgt skolas, ne atcelt pasākumus, ne izpirkt rīsus, ne sodīt nevainīgus cilvēkus, ne prasīt skolām pārkāpt likumus. Tā vietā Viņķele aicinājusi drīzāk informēt, bet nedraudēt ar sodiem un slimības lapu neapmaksāšanu tiem, kas tomēr devušies uz skartajiem reģioniem, un rosinājusi ieriebt nevainīgiem - pārcelt skolēnu pavasara brīvlaiku, «lai izjauktu potenciālo ceļotāju ritmu», sodot visus, kas ilgi gaidītajā brīvlaikā plānojuši citas aktivitātes.
Nē, mums nevajag aizplombēt durvis un ar varu raut uz infekcijas perēkli katru, kam nedaudz paaugstināta temperatūra, un, cerams, arī nevajadzēs, ja ļenganie aicinājumi tiks pārvērsti skaidrā nostājā.