Politiķi, kuri sabiedrību regulāri aplaimo ar jauniem vai paaugstinātiem nodokļiem, atsakās no miljoniem eiro nodokļu iekasēšanas no ārvalstu kompānijām, kuras te gūst peļņu. Runa ir par digitālā nodokļa ieviešanu, ar kuru tiktu apliktas lielās digitālās kompānijas, kuras gūst peļņu valstīs, kurās tās nemaksā nodokļus, turklāt kropļo konkurenci.
Runa ir par tādām kompānijām kā, piemēram, Apple, Facebook, Google, Booking, Airbnb, Spotify, Youtube, Netflix, Google, Amazon, Ebay, Etsy, Linkedin un citas. Protams, šī nauda klēpī nekritīs, tikai gaidot, kad kompānijas pašas skries ar savu naudu mums pakaļ, arī gaidot, kad Eiropas smagnējā birokrātija par kaut ko vienosies, varam palaist garām būtiskas summas. Pašlaik digitālo nodokli plāno piemērot tikai lielajiem spēlētājiem, pasaulē izplatītajām interneta platformām ar lielu apgrozījumu, peļņu un klātbūtni valstīs, kurās nodokli varētu piemērot. Dažādos Eiropas un atsevišķu valstu līmeņos figurē tādi skaitļi kā 750 miljonu eiro kompānijas apgrozījums un vismaz 25-50 miljonu eiro apgrozījums valstī.
Latvijas un ar citās valstīs no digitālā nodokļa iegūto līdzekļu aplēšu robežas ir visai plašas. Ņemot vērā pieaugošo ārvalstu digitālo mediju dalību Latvijas mediju tirgū, pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma pētījumu par šā nodokļa ieviešanas iespējām Latvijā veicis zvērinātu advokātu birojs Primus Derling. Kā pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica rīkotajā konferencē stāstīja biroja nodokļu konsultante Inguna Ābele, saskaņā ar VID datiem te reģistrētajiem septiņiem lielajiem digitālajiem uzņēmumiem Airbnb, Booking, Ebay, Etsy, Facebook, Google, Linkedin Latvijas uzņēmumi 2018. gadā samaksājuši 90 miljonu, 2019. gada desmit mēnešos - 113,8 miljonus eiro. Ja tiktu ieviesta 3% nodokļa likme, tikai no šiem uzņēmumu maksājumiem vien valsts budžetā ieripotu trīs līdz četri miljoni eiro, neskaitot privātpersonu patēriņu. Savukārt, potenciālos ieņēmumus salīdzinot ar citu valstu veiktajām aplēsēm (piemēram, maksimāli prognozētie ienākumi Francijā lēsti 500 miljonu, Austrijā - 34 miljoni, Itālijā - 600 miljonu, Čehijā - 200 miljonu eiro) ar Latvijas kontekstu, ieņēmumi 3-5% apgrozījuma nodokļa gadījumā varētu būt pat 17-30 miljonu eiro.
Neraugoties uz to, ka budžeta nepietiekamības dēļ Latvijā netiek pildīta virkne likumu un protestos izdzīti pedagogi un mediķi, Latvija nesteidz sagatavot nepieciešamo likumisko un politisko bāzi šīs naudas iegūšanai. Jā, ir Kultūras ministrijas iniciatīva un minētais pētījums un jau neiegūtas lāčādas dalīšana - vēlme ar iegūtajiem līdzekļiem atbalstīt «Latvijas plašsaziņas līdzekļus, kuri veido Latvijas iedzīvotājiem nozīmīgu saturu, bet kuru reklāmas tirgu vistiešākajā mērā ietekmē lielie digitālie uzņēmumi». Šā iemesla dēļ iniciatīvai aktīvi pieslēgušies arī mediju pārstāvji, bet premjera, Finanšu ministrijas, Ekonomikas ministrijas nostāja ir nogaidoši pasīva: ko nu skriesim ratiem pa priekšu, cīnīsimies ar lielvarām un biznesa milžiem, pagaidīsim, kamēr Eiropa kaut ko izkasa. Bet dažādu interešu plosītajai Eiropai ar tās smagnējajiem lēmumu pieņemšanas mehānismiem ar šo projektu iet grūti. Eiropas Komisija 2018. gadā izstrādāja divus direktīvu projektus, kuri neguva atbalstu, ilgi diskutē arī OECD, kuras mērķis bija līdz 2020. gada janvārim panākt politisku vienošanos un līdz gada beigām sagatavot nobeiguma ziņojumu. Arī te klemmējas.
Saprotot šo situāciju, valstis cenšas ieviest nacionālus risinājumus. Par pionieri Eiropā var uzskatīt Franciju, kura digitālo nodokli ieviesusi jau par 2019. gada ienākumiem, neraugoties uz ASV draudiem ieviest 100% muitas nodokli Francijas precēm. Lai vai kā, kompānijas šo nodokli Francijai jau sākušas maksāt. Kā Re:Baltica konferencē atzina Francijas Finanšu ministrijas pārstāvis, nodokļa ieviešanas panākumu atslēga bijusi stingrs politiskais atbalsts un diskusijas ar nodokļu maksātājiem.
Latvijā politiskā griba acīmredzot ir lielāka attiecībā uz ASV vēlmju bezierunu pildīšanu nekā uz savu iedzīvotāju interešu aizstāvēšanu. Pagājušā gada nogalē Latvija, līdzīgi kā Igaunija, pievienojās tām valstīm, kas neatbalstīja Eiropas direktīvu, kas prasīja pasaules digitālajām kompānijām atklāt to gūto peļņu un samaksātos nodokļus katrā ES dalībvalstī. Premjers Krišjānis Kariņš skaidrojis, ka tiekot jauktas divas lietas - peļņas atklāšana, pret ko Latvijai nav iebildes, un digitālā nodokļa ieviešana, kur mums esot bažas par nodokļu politikas nodošanu lielajām dalībvalstīm. Varētu jau to saprast, ja vien Latvija izmantotu šīs suverēnās tiesības un pati tad arī ieviestu šo digitālo nodokli, bet ir tieši otrādi! Kariņaprāt, digitālais nodoklis būtu efektīvs, ja tas tiktu noteikts visā ES teritorijā. Vienotības sūtnis Eiropā, EK viceprezidents Valdis Dombrovskis izteicies pat, ka «dalībvalstu individuālie mēģinājumi ieviest pašiem savu digitālo nodokli var apgrūtināt digitālās ekonomikas funkcionēšanu ekonomiskā bloka iekšienē», bet FM un Vienotību pārstāvošais Ints Dālderis Re:Baltica konferencē pauda neticību, ka valstīm, kuras ieviesušas un tūlīt ieviesīs digitālo nodokli, arī izdosies to iekasēt, tāpēc labāk esot pagaidīt kopējo risinājumu.
Līdzīgi Igaunijā - digitālā nodokļa ieviešanu aktīvāk virza mediju pārstāvji, bet atklātāk nekā Latvijas politiķi izteicies Konservatīvo tautas partiju (EKRE) pārstāvošais finanšu ministrs Martins Helme, sakot, ka Igaunija tuvākajos gados to neplāno ieviest, citastarp tāpēc, ka ASV valdība ir stingri pret to, ka tās uzņēmumiem būtu jāmaksā digitālais nodoklis, un tā ieviešana radītu spriedzi Tallinas un Vašingtonas attiecībās. Visdrīzāk - šis ir arī Latvijas pasivitātes patiesais iemesls.
Koalīcija jau kaļ jaunu nodokļu izmaiņu plānus, beidzoties nodokļu nemainīšanas moratorijam šā gada beigās. Būtu politiski impotenti pieķerties pašmāju nodokļu maksātāju papildu apgrūtināšanai, neizmantojot iespēju iekasēt digitālo nodokli no ārvalstu interneta milžiem.
