Reģionālās partijas – nevajadzīgs relikts?

Līdz ar administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu un izmaiņām partiju finansēšanas apjomā un kārtībā pamatīgu triecienu piedzīvos reģionālās, vietvaru partijas, nemaz nerunājot par vēlētāju apvienībām, kuru dienas ir jau skaitītas. Vai šodien šie veidojumi ir nevajadzīgi, atmetami relikti, kas modernajā demokrātijā nav vajadzīgi?

Valdība otrdien atbalstīja VARAM izstrādāto un, salīdzinot ar sākotnējo versiju, nedaudz pārstrādāto jauno novadu karti, citastarp ar būtiski samazinātu pašvaldību deputātu skaitu, kas nozīmē būtisku iedzīvotāju pārstāvniecības mazināšanu vietējā varā. Sākotnēji, plānojot atstāt vien 35, pēc tam jau 36 pašvaldības, VARAM bija iecerējusi vietvalžu skaitu nogriezt no pašreizējiem 1614 deputātiem līdz 686, bet, piekrītot saglabāt atsevišķu statusu Liepājai, Daugavpilij un Rēzeknei, deputātu skaits 39 pašvaldībās varētu būt 705. Pārstāvniecības samazinājums milzīgs - par 56%!

Turklāt nav runa par naudas ietaupīšanu uz deputātu atalgojuma rēķina. Ietaupījums lēsts vien 1,05 miljoni eiro jeb 1,3% no pašvaldību budžetiem, kas nav samērojams ar iedzīvotāju pārstāvniecības zaudējumu. Te vēl nav rēķināti bezdarbnieku pabalsti, kas varētu būt maksājami ne tikai kādam eksdeptuātam, bet arī bijušajiem pašvaldību darbiniekiem. Protams, deputātu skaita samazinājums, apvienojot pašvaldības, ir loģisks, bet jautājums, vai šī ciršana nav pārāk krasa, vai līdzšinējie novadi apvienotajās teritorijās vispār tiks pārstāvēti un vai, pat esot pārstāvēti, piemēram, ar vienu deputātu, spēs ietekmēt lielu apdzīvoto vietu vai pilsētu deputātu deķīša vilkšanu uz savu pusi? Kaimiņvalstīs šī pārstāvniecība ir krietni lielāka, Igaunijā, kur iedzīvotāju skaits ir vien 1,3 miljoni, pēc reformas no 2026 pašvaldību deputātiem 79 pašvaldībās tika atstāti 1019, Lietuvā - 1502 deputāti 60 pašvaldībās! Nacionālā apvienība, argumentējot Liepājas neapvienošanu ar tās lauku teritoriju, pauda, ka Liepāja ar tās lielo iedzīvotāju skaitu nomāks visu pārējo teritoriju un «lauku teritorijai būtu daudz mazākas ietekmes iespējas». Šī varētu būt problēma ne tikai Liepājā, bet daudzos jaunajos novados, jo reforma ir vienos vārtos pilsētnieku labā. Urbānistu lobijs.

Ja ar deputātu skaita samazinājumu pašvaldības neiegūs būtisku finansiālu ietaupījumu, ko tad un kas iegūst? Vai te neslēpjas arī centra partiju spēka pozīciju izmantošana, apkarojot konkurenci reģionos, pašvaldību vēlēšanās? Jau pašlaik reģionālās partijas, kuras startē tikai pašvaldību vēlēšanās, nav tik konkurētspējīgas ar Saeimā pārstāvētajām un daļēji arī 2% vēlētāju balsu guvušajām partijām, kuras saņem valsts budžeta finansējumu, kurām ir lielāks administratīvais resurss, sponsoru atbalsts, mediju uzmanība. Līdz ar nākamgad plānoto šo nacionālo partiju nesamērīgo pārfinansēšanu no valsts budžeta šī nevienlīdzība vēl vairāk pastiprināsies. Izskanējuši gan ierosinājumi valsts budžeta finansējumu piešķirt arī pašvaldību vēlēšanās ievēlētajiem politiskajiem spēkiem, bet koalīcija tam nav vēl nedz piekritusi, nedz ierēķinājusi līdzekļus uz Saeimu jau aiznestajā 2020. gada budžetā. Pat ja notiek brīnums un tiek piešķirts finansējums arī par pašvaldību vēlēšanu rezultātiem, tas netiks attiecināts uz aizvadīto vēlēšanu rezultātiem, kā to koalīcija plāno darīt attiecībā uz sevi, uz karstām pēdām apbalvojot sevi par pēdējās Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Tādējādi ja nākamās pašvaldību vēlēšanās 2021. gadā notiks jau jaunajās novadu robežās, tajās treknas partijas dominēs pār kārnām reģionālajām partijām. Jau tagad pēdējos gados vērojama tendence lielākās pašvaldībās dominēt nacionālā līmeņa partijām, kuras pārvilina pie sevis bijušos vietējo partiju līderus, kamēr nelielākos novados vēl turas vietējo partiju un vēlētāju apvienību deputāti. Viņu pārstāvniecība lielākā novadā arvien saruks, ja vispār tiks nodrošināta. Tā kā vēlētāju apvienības varēja startēt vien pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu līdz 5000, tās vispār izzudīs, jo tik mazu pašvaldību pēc reformas vairs nebūs. VARAM argumentē, ka šāda deputātu skaita samazināšana nodrošinās «konkurētspēju ievēlējamo deputātu kopumam», bet ar šādām nevienlīdzīgiem starta pozīcijām konkurētspēja drīzāk tikai piesmieta. Jāpiekrīt gan VARAM argumentam par to, ka lielākā novadā ar lielāku deputātu skaitu varēs veidot specifiskākas komitejas, deputāti varēs specializēties kādos jautājumos.

Var jau teikt, ka Latvijā ir par daudz partiju un nepieciešama to konsolidācija. Jautājums, vai šis process jāveicina varas partijām, radot sev izdevīgākus nosacījumus, un vai katram no partiju tipiem konkrētajā politiskajā vidē nav sava loma? Laukos cilvēkus lielā politika neinteresē, viņi no pārvaldības gaida praktisku lietu risināšanu, vietējo vajadzību pārzināšanu, ko arī sniedz vietējie cilvēki, kuri arī nevēlas stāties centra partijās un atbildēt par Vecrīgas planktona izdarībām, ar kuriem viņiem nav nekāda sakara. Turklāt, raugoties uz aktuālo likvidējamo partiju sarakstu, redzam, ka procesā ir tikai divu reģionālo partiju (Daugavpils atdzimšana un Rēzeknes jaunsaimnieks) likvidācija, kamēr no partijām, kuras startējušas Saeimas vēlēšanās, tiek likvidētas 14! Vai konsolidācija nav nepieciešama tieši nacionālajā līmenī, kur uz katrām vēlēšanām sarodas jauni vairāksolītāji?

Ja pārstāvniecība jāsamazina, samazinoties arī iedzīvotāju skaitam, tad tāds pats arguments varētu tikt attiecināts uz Saeimas deputātu skaitu. Šādas iedzīvotāju iniciatīvas jau ir bijušas, bet ne atbalstītas. Lietuvā līdzīga iniciatīva - samazināt Seima deputātu skaitu no 141 līdz 121 proporcionāli iedzīvotāju skaita kritumam - vismaz nonāca līdz referendumam. Neraugoties uz 75% balsojušo atbalstu šai iniciatīvai, referendums tika atzīts par nenotikušu nepietiekamās aktivitātes dēļ - piedalījās 47% balsstiesīgo nepieciešamo vismaz 50% vietā.