Tumsonības un "kā varēja nesolīt!" budžets
2020. gada valsts budžetu varētu dēvēt par tumsonības, partiju alkatības budžetu vai «kā varēja nesolīt!» budžetu, bet nez vai tā to nosauks arī finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš valdības piektdien atbalstīto budžeta projektu šodien nesīs uz Saeimu.
Parasti valdība budžeta projektiem dod kādu apzīmējumu. 2018. gada budžets bija veselības aprūpes veicināšanas budžets, ir bijuši nevienlīdzības mazināšanas, attīstības, sociālās un nacionālās drošības, konsolidācijas budžets utt. Iepriekšējais bija vienkārši tehniskais budžets, jo sakarā ar valdības apstiprināšanas ieilgšanu tika pieņemts vēlu, kad pāris mēneši jau bija nostrādāti ar 1/12 daļu no iepriekšējā gada budžeta un jaunām iniciatīvām nebija laika un resursu. Raugoties uz nākamā gada budžeta projektu, jāteic - labi, ka tā!
Tumsonības budžeta nosaukums būtu atbilstošs tādēļ, ka laikā, kad ir 600 miljonu jeb 6% papildus sadalāmie līdzekļi, Izglītības un zinātnes ministrija ir vienīgā, kurai paredzēts samazinājums - par 3,2 miljoniem eiro jeb 0,8%. It kā neliels, bet jāņem vērā, ka piešķirti papildus 23 miljoni eiro pedagogu algu paaugstināšanai iepriekš pieņemtā grafika pildīšanai, tiesa, tikai līdz šā mācību gada beigām. Lai to nodrošinātu arī no septembra, acīmredzot pedagogiem būs jāpievēršas ekonomisko noziegumu apkarošanai un varbūt vēl jāatņem atlikusī naudiņa bērnu pusdienām. Interesanti, ka daudz lielāku atalgojuma lēcienu ir sagaidījuši kultūras nozares darbinieki, kuriem nākamgad vidējais atalgojums valsts finansētajās kultūras institūcijās pieaugs no 780 eiro līdz 910 eiro mēnesī.
Ministres Ilgas Šuplinskas attieksmi pret sportu jau varēja nojaust viņas darbības pirmajās dienās, kad viņa rosināja apturēt finansējumu sporta būvēm, šos līdzekļus novirzot pedagogu algām. Loģisks turpinājums ir miljons eiro samazinājums sporta nozarei nākamgad.
Zinātnei gan palielināts finansējums par astoņiem miljoniem eiro pamatā fundamentālo un lietišķo pētījumu programmām, bet joprojām netiek pildīts ne Augstskolu, ne Zinātniskās darbības likums, normas par augstskolu pedagogu algu pieaugumu un ikgadēju finansējuma pieaugumu par 0,25% no IKP augstākajai izglītībai, vismaz 0,15% zinātniskajai darbībai. Premjers Krišjānis Kariņš aicināja neuztvert traģiski to, ka netiek nodrošināts zinātnei jau sen solītais finansējums 1,5% no IKP, bet izņemt normu no likuma arī nevajadzētu, lai nerastos «iespaids, ka zinātne valstī nav svarīga». Vai valdības pārstāvji domā, ka labam iespaidam pietiek, ka labie nodomi tiek uzlikti tikai uz papīra, bet netiek atbalstīti reāli ar finansējumu? Ja likuma normu pildīšana pastāvīgi tiek atlikta, ja skaisti runā un daudz sola, bet nedara? To būtībā pauž arī Kariņa aicinājums budžeta kontekstā nestrīdēties par politiķu iepriekš dotajiem un likumos iestrādātajiem solījumiem. Slavenā citāta «Kā varēja nesolīt» tēvs Einars Repše galu galā ir Kariņa politiskais tēvs.
«Kā varēja nesolīt» budžets ir arī mediķiem, par kuru atalgojuma pieaugumu, kas netiks nodrošināts, lēma šī pati Saeima, turklāt - vienbalsīgi! Papildus mediķu algām gan būs 41,8 miljoni eiro, kas gan ir daudz par maz solītajam 20% zemāko algu pieaugumam. Ja ņem vērā, ka kopējais ministrijas budžeta pieaugums ir 33,5 miljoni, mazāks, nekā aizies mediķu algu pielikumam, pacientiem nevajadzētu likt pārlieku lielas cerības uz solīto pakalpojumu pieejamības uzlabošanu un rindu mazināšanu. Līdzīgi ir ar solījumu samazināt vidējo lietu izskatīšanas ilgumu tiesās, ko risināšot ar papildus 2,45 miljonu eiro novirzīšanu tiesu darbinieku algu celšanai. Vai par nedaudz lielāku atalgojumu viņi ātrāk un labāk strādās, būs vairāk tiesu zāļu?
Labklājības jomā prioritāte būšot minimālā ienākuma līmeņa palielināšana no 53 uz 63 eiro, kura pietiekamību, visdrīzāk, pēc tiesībsarga iesnieguma, vērtēs Satversmes tiesa. Satiksmes nozarē pozitīvi, ka tomēr būs papildu līdzekļi autoceļu sakārtošanai 7,7 miljoni eiro, bet būtu dīvaini, ja tā nebūtu, ņemot vērā, ka struktūrfondu līdzekļi nākamajam gada ir faktiski izsmelti.
Ar tikpat dalītām jūtām varētu uztvert 8,2 miljonu eiro atvēlēšanu pašvaldību reformai. Varētu aplaudēt, ja pamatā nauda tiktu tērēta, piemēram, atbilstošas infrastruktūras izveidei jauno pašvaldību kopīgai funkcionēšanai, to veiktspējas uzlabošanai, bet izrādās, lauvas tiesu noēdīs birokrātija, plānošanas dokumentu izstrāde, tādējādi reģionālās attīstības nauda lielā mērā paliks Vecrīgā.
Tāpat neviennozīmīga ir dabas resursu nodokļa atņemšana pašvaldībām un ielikšana valsts kabatā, no šiem ienākumiem finansējot ar vidi nesaistītus projektus. Piemēram, sporta infrastruktūras attīstībai, nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikai, vietējo mediju stiprināšanai. Nebrīnītos, ka vēlāk šiem aizplīvurotajiem apzīmējumiem parādās konkrētāki projekti, kuri agrāk kvalificējās «deputātu kvotām», kuras Māra Kučinska valdība izskauda. Tagad par tām ar partijām neoficiāli runājis Kariņš, cenšoties apdrošināties pret budžeta izgāšanu Saeimā, bet vismaz pirms budžeta nonākšanas Saeimā tās oficiāli nav pieteiktas. Neoficiāli, savukārt, tiek runāts, ka tās jau iepriekš caur ministrijām iestrādātas budžetā, par ko citastarp liek domāt arī šī dīvainā dabas resursu nodokļa izmantošana.
Uz šā likumu un līdzšinējo prioritāšu nepildīšanas, bērnu pusdienu un dabas resursu nodokļa atņemšanas un arī valsts parāda audzēšanas fona pašu politiķu atalgojuma pieaugums par 8% un partiju finansēšanas septiņkāršošana izskatās savtīgi un amorāli. Jāņem vērā, ka teju pieci miljoni papildus nebūs tikai partijām, bet komplektā līdzīga summa nāk arī KNAB pastiprinātai partiju kontrolei - 5,7 miljoni eiro. Jācer, ka šādi koalīcija nav iecerējusi uzpirkt KNAB.