Valsts prezidenta Jūrmalas rezidence ir kā Eiropas Parlamenta Strasbūras bagāža – apgrūtinoša, nelietderīga, neracionāla, nodokļu maksātājiem dārga, bet vēsturisku iemeslu, konjunktūras un drosmes trūkuma dēļ joprojām pieciesta, daudz nerūpējoties par nodokļu maksātāju neapmierinātību ar nelietderīgiem kroņa tēriņiem. Tikai nedz Latvija, nedz Eiropas Savienība nav monarhija, kur kronim kroņa tiesa pienākas automātiski, lai gan pat tur neiztiek bez kritikas, kādu, piemēram, ne mazums saņēmis Lielbritānijā karalienes Elizabetes karaļnams par tās svītas lielajām algām un kopējām izmaksām.
Jautājums par Valsts prezidenta Jūrmalas rezidences lietderību un izmaksām cilāts nereti, bet allaž piezemēts kā nemaināms - tā jābūt, tradīcijas, drošība, protokols, stils, likumi... Tēmu pašlaik aktualizējuši gan prezidenta Egila Levita izteikumi par rezidences nemājīgumu, kurā, kā nojaušams, vairāk varētu uzturēties viņa tur noliktie rakstāmpiederumi un kniedētājs, mazāk pats prezidents, kā arī plānotā kapitālā ēkas siltināšana. Nav runa par to, ka nebūtu vajadzīga energoefektivitātes paaugstināšana padomju laikos, 1971. gadā, būvētajai ēkai, kurai vējš svilpo cauri un par kuras apkuri sezonā tiek maksāta milzu summa (minēti 17 tūkstoši eiro). Runa ir par konceptuālas pieejas trūkumu ēkas izmantošanā un arī ieguldījumos tajā, kā arī tās vietu, lomu un nepieciešamību prezidenta arsenālā.
Iepriekšējo prezidentu attieksme pret Jūrmalas rezidenci bijusi dažāda. To vairāk vai mazāk izmantoja prezidenti Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga, savukārt Valda Zatlera prezidentūra iegāja vēsturē ar noslepenotiem milzu tēriņiem ēkas rekonstrukcijai un aprīkojumam - apmēram diviem miljoniem «vecajā naudā» - latos. Izmeklētas mēbeles tika iegādātas par 46 645 latiem, slavenās virtuves iekārtas - par 61,7 tūkstošiem latu, gatavojoties lielām, smalkām viesībām - ar infrasarkano plīti, silto skapi traukiem, vīna ledusskapi ar atšķirīgu temperatūru dažādiem dzērieniem 143 pudelēm. Pēc neilga laika tas viss izrādījās nevajadzīgs un zemē nomesta nauda, Zatlera pēctecim Andrim Bērziņam atsakoties izmantot Jūrmalas rezidenci. Valsts nekustamajiem īpašumiem rezidenci gan tāpat nācās uzturēt kārtībā un apkurināt, bet Valsts prezidenta kancelejai gan tas izmaksāja lētāk - 3500 eiro iepriekš tērētā 21 000 eiro mēnesī vietā. Bērziņa pragmatiskais lēmums raisīja pārdomas par rezidences nākotni - pārdot izsolē, slēgt ar Prezidenta kanceleju ilgtermiņa nomas līgumu par fiksētu summu, īstermiņā iznomāt privātpersonai, izmantot kā dienesta viesnīcu augstiem ārvalstu viesiem... Katrā ziņā tika domāts racionāli, jo, jāatzīst, ka šiks un ceremonijas nebija Bērziņa gaumē. Arī Raimonds Vējonis ar jūsmu netraucās uz Jūrmalu, kur viņš negribīgi iemitinājās tikai pēc tam, kad praksē izrādījās pagrūti izbraukāt Ogri un tās daudzstāvu nama dzīvoklī nodrošināt standartam atbilstošu apsardzi, pretnoklausīšanos u.tml. pasākumus, kā arī saprotot, ka, pat nedzīvojot ēkā, par to tik un tā jāmaksā. Par Vējoņa sākotnējo lēmumu arī nedzīvot Jūrmalā Zatlers pauda sarūgtinājumu, jo bez prezidenta rezidence degradējoties, turklāt tur varētu rīkot inaugurācijas balli (kaut kam taču tas virtuves aprīkojums jāizmanto!), bet, pretēji priekšgājējiem, gan Bērziņš, gan Vējonis izvēlējās šīs balles nerīkot vispār. Kā zināms, Levits inaugurācijas balli rīkoja Nacionālajā bibliotēkā, kas tikai rāda, ka dažādu veidu un raksturu pasākumiem var izmantot virkni citu jau esošu ēku - bibliotēku, restaurēto Mākslas muzeju, Brīvdabas muzeju, Rundāles pili, turklāt neaizmirsīsim, cik kapitāli izremontēta ir Prezidenta pils!
Levits paudis, ka par viņa dzīvošanu Jūrmalas rezidencē lemjot valsts, tas neesot amatpersonu iegribu jautājumus. Tam gan pilnībā nevar piekrist. To rāda kaut vai Bērziņa piemērs, kurš diemžēl nenoveda pie konceptuāla lēmuma pieņemšanas. Jā, ēka ir valsts stratēģiski svarīgs objekts, iekļauta vairākos likumos, un izmantošanai citiem mērķiem vajadzīga to vai citu ministriju vai Saeimas piekrišana, bet - kas tad pieņem un groza likumus? Katrā ziņā neviens uzņēmējs ar savu mantu tik izšķērdīgi kā valsts neatļautos rīkoties. Par to, ka tā tomēr ir izvēle, liecina arī kaimiņu pieredze. Iepriekšējais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess bija iniciējis par 4,4 miljoniem eiro prezidenta vasaras piejūras rezidencē pārvērst muižu Tallinas priekšpilsētā, kam jau no valsts budžeta tika rezervēti līdzekļi, bet Kersti Kaljulaida, kuras darbības vektors izteikti vērsts nevis uz ārišķībām, bet uz saturu, šo projektu apturējusi, skaidri pateikusi, ka viņa strādās Prezidenta pilī un dzīvos savā mājā Tallinā, un nekas vairāk nav vajadzīgs. Nav tādu akmenī iecirstu, nemaināmu normu, ir cilvēciskais faktors, ir paša prezidenta un politiķu izvēles, prioritātes, attieksmes un drosme lēmumu pieņemšanā. Valstgriba.
Nesaku, ka no rezidences obligāti jāatsakās, bet, ja reiz to saglabā prezidenta vai valsts vajadzībām, tās remontdarbus vajadzētu plānot ar cieņu pret nodokļu maksātājiem un ilgtermiņā, nevis ik pa pāris gadiem kaut ko pieremontēt, turklāt plānot tos saistībā ar pielietojumu, kam vajadzētu būt plašākam kā prezidenta ievilkšanā mītnē bezmaz vai ar varu, lai «nedegradētu» ēku.
