Galīgs spriedums, bet ne polemika
Satversmes tiesa (ST) pieņēmusi fundamentālu spriedumu, kas par atbilstošu Satversmei un arī citiem starptautiskajiem dokumentiem atzīst Izglītības likumā noteikto pāreju uz mācībām valsts valodā mazākumtautību skolās. ST atspēkojusi prasības iesniedzēju pārmetumus faktiski visos punktos (izņemot jautājumu par privāto izglītības iestāžu līdzfinansēšanu, ko skatīs citā lietā): ir ievērotas tiesības uz izglītību, mazākumtautību identitātes saglabāšanu, nediskriminēšanu. Spriedums skaidrs un nepārsūdzams, bet ne mūžseno etnisko polemiku beidzošs un problēmas atrisinošs.
Saskaņas politiķu vēršanos ST par reformu neapturēja līdzšinējie nesekmīgie mēģinājumi tiesāties par iepriekš noteikto valodas proporciju skolās. Visdrīzāk, tāpat kā līdz šim, sekojot vēl kādām izmaiņām etniskos, valodas jautājumos, cīņas gan tiesu zālēs, gan ielās, gan politiskos gaiteņos turpināsies kā līdz šim.
Neapšaubāmi, jāpiekrīt spriedumā paustajai aksiomai, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur latviešu valoda var attīstīties, un nav pamata sašaurināt tās lietojumu. ST ne tikai atzinusi grozījumus par tiesiskiem, bet vēl plašāk definējusi valodas lomu, sakot, ka «ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās sabiedrības dzīvē». Āmen!
Tomēr tuvredzīgi būtu šo tiesas spriedumu pieņemt kā apliecinājumu tam, ka ar sabiedrības saliedētību un arī ar mazākumtautību izglītību mums viss ir kārtībā. Arī tiesas uzklausītie eksperti, ne tikai krievvalodīgie, norādījuši uz virkni trūkumu, problēmu, kas varētu rasties reformas īstenošanā. Atbalstot izmaiņu nepieciešamību, daudzi eksperti pauduši bažas, vai likuma īstenošana praksē nebūs grūtāka nekā tās uzlikšana uz papīra. Piemēram, citēts Rīgas Rīnūžu vidusskolas direktors Deniss Kļukins, kurš bažījies par to, ka trūkst visu mācību priekšmetu, jo īpaši latviešu valodas, skolotāju. Liela daļa skolotāju ir pirmspensijas vai pensijas vecumā, un viņiem nav lielas motivācijas apgūt valodu. Bažas par skolotāju trūkumu ar atbilstošām valsts valodas prasmēm paudusi arī Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas direktore Svetlana Semenko, pedagoģijas zinātņu doktore Liesma Ose, kura norādījusi arī uz normas pieņemšanu īsā laikā. Līdzīgi arī bijušais eksperts Konsultatīvajā komitejā Reinis Āboltiņš, pēc kura domām, regulējuma ieviešana bez pietiekamas sagatavošanās var negatīvi ietekmēt izglītības kvalitāti. Atbalstot likuma izmaiņas un valodas lomu pilsoniskas sabiedrības veidošanā, uz nekvalitatīvu komunikāciju, kas novedusi pie saasinātas reakcijas, norādījis humanitāro zinātņu doktors Deniss Hanovs. Viņaprāt, jāveido komunikācija, kuras centrā būtu latviešu valoda kā iespēju valoda, mazinot «populistisko uzskatu par latviešu valodas «represīvo» raksturu».
Negribētos, lai šīs un citas problēmas netiek risinātas, atgaiņājoties ar ST secinājumu, ka ar likuma tiesiskumu viss kārtībā. Problēmas ar mazākumtautību izglītības kvalitāti, pedagogu pieejamību uzrādījis arī Re:Baltica pētījums, kurā pēc izglītības kvalitātes rādītājiem mazākumtautību skolas ir izteiktas līderes Rīgas slikto skolu sarakstā un ko daudz nemaina arī 12. klases latviešu valodas eksāmena rezultātu izņemšana no vērtējuma. Dīvaini, ka IZM tiesā atsaucas nevis uz konkrētiem izglītības kvalitātēs rādītājiem, mērījumiem, bet socioloģiskajām aptaujām mazākumtautību skolās, kuras «liecinot par to, ka arī pie mazākumtautībām piederošo izglītojamo kopējais zināšanu līmenis ir augsts, daudzos priekšmetos pat augstāks nekā pārējās skolās». Jā, pirms pāris gadiem mazākumtautību skolās vēl varēja fiksēt labākus rezultātus eksaktajos priekšmetos, bet šī starpība ir izzudusi, un tajās tagad ir sliktāki centralizēto eksāmenu rezultāti - ne tikai 12. klases latviešu valodas eksāmenā, kas ir vienāds visiem.
Pāreja uz mācībām latviešu valodā mazākumtautību skolās būs jāsāk jau pēc pāris mēnešiem - septembrī. Valdības lēmums lauzt vienošanos par pedagogu algu palielināšanu nez vai veicinās trūkstošo pedagogu pieplūdi skolās, jo īpaši mazākumtautību. Jau pirms reformas ieviešanas aktīvāk nekā līdz šim no mazākumtautību skolām pensijā aiziet gados vecāki skolotāji. Arī administratīvi teritoriālā reforma ar iespējamo skolu konsolidēšanu un iespējamu, bet ne garantētu un visur esošu pedagoģiskā resursa konkurenci vēl ir tikai sākumstadijā. Gribētos dzirdēt IZM piedāvājumu pedagogu trūkuma problēmas risināšanā. Galu galā, skolēniem jau jāgatavojas visiem valsts pārbaudījumiem latviešu valodā, un viņus nedrīkstētu padarīt par politisko lēmumu un to īstenošanas nespējas ķīlniekiem.
Bijušais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis, kura vadībā likuma grozījumi pieņemti, komentējis, ka «līdzšinējā sistēma veidoja divkopienu valsti ar visām tās integrācijas problēmām, kas mums pastāv». Kas bija šī «līdzšinējā sistēma»? Vai jau daudzus gadus esošā bilingvālā izglītība, kuru daudzi eksperti atzinuši par tīri veiksmīgu? Vai tomēr divkopienu valsts veidošanos vairāk stimulējušas pašu politiķu aktivitātes? Mums joprojām ir partiju etnisks dalījums, etniski determinētas politiskās izvēles, etniski veidotas koalīcijas valsts un arī pašvaldību līmenī, etniski nošķirti svētki un arī oficiālās brīvdienas, un galvenais - plaša etniskās kārts ekspluatēšana priekšvēlēšanu kampaņās un elektorāta uzrunāšanā, iebiedēšanā vai pārkāpumu attaisnošanā. Spilgts piemērs bija Nila Ušakova atstādināšanas kampaņa Tāpēc, ka krievs, saistībā ar kuru, iespējams, nupat kriminālprocesa ietvaros aizturēta Rīgas domes amatpersona Aleksejs Rosļikovs. AP! savukārt Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu reklāmās sola «apturēt Ušakovu». Cik nav dzirdēti Krievi nāk! un Fašizm ņe proiģot!. Ar šādu vaduguni arī teicamas valsts valodas prasmes nesekmēs sabiedrības saliedētību uz kopīgu vērtību bāzes.