Nauda nesmird, un jebkāds tās avots ir valstij pieņemams, ka tikai valsts budžets papildinās un tiek iegūta nauda problēmu risināšanai? Vai tomēr valsti nevar vadīt kā uzņēmumu, kur galvenais ir peļņa? Šādas pārdomas rosināja Finanšu ministrijas (FM) aprēķins par to, kādu robu valsts budžetā iecirstu azartspēļu vietu slēgšana.
Protams, Rīgas domes konceptuālais lēmums par spēļu zāļu slēgšanu Rīgā, izņemot 4 un 5 zvaigžņu viesnīcas, ir skatāms Rīgas mēra Nila Ušakova un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un ministra Jura Pūces cīņas ietvaros par Ušakova atstādināšanu. Bet, abstrahējoties no šīm politiskajām spēlītēm, paraudzīsimies uz lietas būtību!
Azartspēļu nodoklī vien netiktu iekasēti 36,6 miljoni eiro, no kuriem valsts daļa būtu 27,45, pašvaldību - 9,15 miljoni eiro. No spēļu zāļu licencēm valsts neiegūtu vēl 1,44 miljonus, 5,8 miljonus uzņēmuma ienākuma nodokļa, 5,5 miljonus PVN, kā arī daļu no 22,9 miljoniem eiro darbaspēka nodokļa, ja daļa spēļu zālēs nodarbinātie neatrastu citu darbu, kas darbaroku trūkuma apstākļos nevajadzētu būt lielai problēmai. Neskaitot darbaspēka nodokļus, kopējā skāde sanāk ap 50 miljoniem. Kopumā par 72,24 miljoniem eiro valsts kasē ik gadu mēs varam būt pateicīgi spēļu zāļu organizētājiem. Interesanti, ka pašlaik aktuāls ir tikai konceptuāls Rīgas domes lēmums par to slēgšanu Rīgā, bet FM aplēses veikusi par spēļu zāļu slēgšanu Latvijā kopumā. Sagaidot, ka Rīgai sekos citas pašvaldības vai nacionāla mēroga likumdošanas iniciatīva, vai arī rīcība, lai sabiezinātu krāsas un parādītu, cik šī nozare ir saudzējama, sargājama un lolojama dēļ tās nozīmīgā pienesuma budžetam?
Ātri gan spēļu elles no acu priekšas neizzudīs - par katru konkrēto vietu lēmums jāpieņem atsevišķi, komersantam dodot vēl piecus garus gadus tās slēgšanai, lai nevarētu pārmest tiesiskās paļāvības neievērošanu. Tik un tā uzņēmēji jau draud ar tiesu darbiem, kuri piesaukti arī, pirms diviem gadiem pieņemot lēmumu par spēļu zāļu slēgšanu Rīgas vēsturiskajā centrā. Arī valsts ik pa laikam ievieš jaunas vai palielinātas nodevas, kas tiek pavadītas ar vaimanām par uzņēmēju izputināšanu, aiziešanu no Latvijas, kamēr dati uzrāda šīs jomas apgrozījuma un peļņas kāpumu. Interesanti, ka, 2013. gadā, budžeta paketē skatot iniciatīvu par 10% palielināt azartspēļu nodokli, pret to iestājās toreizējais Saeimas Finanšu un budžeta komisijas vadītājs Jānis Reirs - tagadējais finanšu ministrs. Pērn spēļu zāļu magnāts Jānis Zuzāns prognozēja, ka nozares augšupeja neturpināsies 2018. gadā par 30% palielinātā azartspēļu nodokļa un atjaunotā ienākuma nodokļa laimestiem dēļ, bet dati par 2018. gada pirmo pusi liecina pretējo: ieņēmumi no azartspēlēm kompānijām pieauga par 11,5% salīdzinājumā ar 2017. gada attiecīgo periodu, sasniedzot 126,4 miljonus eiro, lauvas tiesu no tiem veidojot ieņēmumiem tieši no spēļu automātiem - 99 miljoni, par 7,7% vairāk. Tas labi parāda, ka tieši fiziski pieejamie spēļu automāti ir lielākais to upuru vilinājums, nevis brīvi pieejamās azartspēles internetā, pārmešanos uz kurām, ieviešot ierobežojumus Rīgā, prognozējis J. Zuzāns. Jā, arī interneta azartspēļu jomā pieaugums ir straujš, par apmēram 50%, bet tajā nospēlētās summas un uzņēmumu ieņēmumi absolūtos skaitļos ir vairākkārt mazāki. Arī viena no lielākajām azartspēļu tiešraižu kompānijām Evolution Gaming draudēja aiziet no Latvijas tirgus līdz ar pērn ieviesto nodokli azartspēļu tiešraidēs filmētajiem galdiem. Un, tavu brīnumu, kompānijas apgrozījums pērn pieaudzis par 21,1% (15,493 miljoniem) līdz 89 miljoniem, par 27,1% (1,665 miljoniem) augusi arī peļņa, kas sasniegusi 7,8 miljonus!
Uzņēmēji labos rādītājus skaidro ar ekonomikas izaugsmi un patēriņa palielināšanos - nevis ar atkarīgo skaita un atkarības dziļuma pieaugumu. No azartspēlēm atkarīgo skaits tiek lēsts pāri par desmit tūkstošos, neskaitot riska grupā esošos un līdzatkarīgos. Vairāk nekā tūkstotis uzrakstījuši iesniegumus par viņu neielaišanu spēļu zālēs, kas gan efektīvi nestrādā, jo pēc neielaišanas vienā zālē atkarīgais aiziet uz citu, turklāt par šāda cilvēka ielaišanu nav paredzēts nekāds sods. Šo var uzskatīt par ķeksīti nozares labās gribas izpausmei, līdzīgi kā nozares iniciatīvu Spēles brīvība, kas nodrošina krīzes tālruni atkarīgajiem. Diemžēl parunāšana un pat labi domāti ieteikumi nenodrošina nonākšanu līdz ārstēšanai, kas bieži prasa prāvas izmaksas, bet spēlmanis, visbiežāk, jau ir nospēlējis ne tikai savu, bet arī tuvinieku naudu, ieķīlājis mantu un vēl aizņēmies ātro kredītu. Jā, no vienas puses, ir daudzas valsts budžetā neapmierinātas vajadzības un pieprasījumi, galu galā, kā var izpildīt 3x500 tipa solījumus, ja valsts pati nobloķē uz Valsts kasi smuki tecējušo tērcīti? Bet izbrīna FM attieksme un plakanā nodokļu zaudējumu aplēse. Nav tā, ka spēļu zālē nenotriektā nauda vienkārši tiks ielikta slavenajā «tumbačkā», kur apputēs. Tā, visdrīzāk, tiks laista apgrozībā, ekonomikā, tiks pirkta pārtika (varbūt arī alkohols), sadzīves preces, tērēta ģimenes atpūtā, ieguldīta bērnu izglītībā, pilnveidē. No tā atkal iegūs valsts budžets tiešo nodokļu veidā, nopelnīs uzņēmēji, viņu algotie darbinieki, kuri atkal maksās darba algas nodokļus utt. Protams, daudziem atkarība nezudīs kā uz burvja mājienu līdz ar spēļu zāļu slēgšanu Rīgā, bet vieglāk ar to cīnīties būs, kad vilinājums nebūs tik sasniedzams. FM vēstījumam drīzāk vajadzēja būt: īstermiņā varbūt arī valsts budžets daļu pašreizējo ieņēmumu zaudēs, kurus ilgtermiņā kompensēs no atkarības izglābto cilvēku pienesums ekonomikai, kā arī valsts lielāks atbalsts vietējai ražošanai un eksportspējai.
Narkologi atkarību no azartspēlēm pielīdzina atkarībai no narkotikām - bioķīmiskie procesi smadzenēs veidojas līdzīgi. Tad - ja valsts spētu iekasēt budžetā daudz naudas no narkotikām, tās vai to tirdzniecību vajadzētu legalizēt?
