Tikko gājis gaisā, LNT kārtējais diskusiju raidījums Latvija, mēs Tevi dzirdam jau saņēmis pamatīgu kritikas devu gan no citu mediju pārstāvjiem, gan vienkāršiem TV skatītājiem, gan interneta ziņu komentētājiem. Vai politisko konkurentu skaudības inspirēta nozākāšana, vai žurnālistu aizskartā taisnīguma izjūta, ka viens no politiskajiem spēkiem priekšvēlēšanu cīņā izmanto ja ne gluži aizliegtus, tad manipulatīvus cīņas paņēmienus, turklāt gandē mediju vidi ar slēpto reklāmu? Vai paša raidījuma kvalitātes problēmas?
Lielākais raidījuma trūkums, manuprāt, nav tā radītāju saikne ar vienu noteiktu politisko spēku, proti, politisko apvienību Par labu Latviju – ja to zinām, varam izvēlēties, kā informāciju vai viedokli vērtēt politiskās cīņas kontekstā. Lielākais trūkums ir rāmis, uzstādījums, kas ir nevis vispusīga procesu izzināšana, analīze, skaidrošana, bet gan iepriekš pieņemtu postulātu apstiprināšana. Tam pakārtoti gan raidījuma vadītāja ik pa laikam no lapiņas nolasītie teksti un vietumis iespraustās vispārīgās frāzes, gan dalībnieku atlase – diskusijā piedalās tikai pusotrs jomas eksperts un vesels bars to, kas skopajiem faktiem uzlej emocionālo mērci, lai gan proporcijai būtu jābūt apgrieztai. Saprotu, ka uz raidījumu, kam jau pirms tā pirmizrādes uzspiests politisks zīmogs, grūti dabūt politiski citādi iekrāsotus ekspertus vai atbildīgos valsts institūciju darbiniekus, kas baidās dabūt brāzienu par piedalīšanos "nepareizā" raidījumā. Arī iepriekšējā postulēšana, ka politiķi netiks aicināti, drīzāk ir samierināšanās ar šo zīmogu, apzinoties, ka politiskie konkurenti nez vai piekritīs būt par gaļu šādās diskusijās. Bet tas, ka raidījumā nav politiķu, no kuriem prasīt atbildību un skaidrojumus par to vai citu lēmumu ačgārnību vai trūkumiem, par aktualizētās problēmas risināšanu nākotnē, pārvērš to par runāšanu runāšanas pēc. Sava vieta arī runāšanai, bet jēga būtu lielāka, ja tā nebūtu apdalīta ar aptveres plašumu, dziļumu un pielietojamību. Iesniegs politiķiem? Un? Māris Gulbis arī reiz sūtīja vēstuli Romas pāvestam, sūdzoties par Aināru Šleseru... Turklāt, ja arī šī deklarācija iznāks tikpat kodolīgi vispārīga kā pirmā, piemēram, nodarbinātības tēmu atspoguļojot vien frāzē: "Darbs – nodrošināt iespējas un motivēt", ekonomiku: "Patstāvīga, izcilākā mazā ekonomika", u.tml., tad tās tikpat labi var arī nebūt. Diskusija vairāk līdzinās vienas organizācijas paplašinātai iekšējai prāta vētrai. Tās gan parasti nav publiskas, jo publiskums, jo īpaši priekšvēlēšanu laikā, ienes teatrālisma un populisma elementus, mazinot vētras spēku līdz mazam vējelim.
Tomēr savu vietu skatītāju vidū raidījums noteikti iegūs, jo tā iniciatori atraduši līdz šim neaizpildītu, būtisku nišu politiski un sociāli daudzmaz aktīvā un līdzdomājošā Latvijas iedzīvotāju uzrunāšanā – nacionālās intereses. Nav nācies dzirdēt, ka kāds politiķis pēc iestāšanās ES un NATO būtu spējis definēt nacionālās intereses un mērķus tādā līmenī, lai ar tiem spētu identificēties ikviens Latvijas iedzīvotājs, vienlaikus bez individuālā labuma saskatot arī valstisko, bez valstiskā – arī individuālo. Esošā vara gan šo to runā par nāciju, kas attīstīsies, pateicoties uz zināšanām balstītai ekonomikai, bet nerāda ceļus, kā to sasniegt. Vienīgais, ko tā pastāvīgi borē – fiskālos rādītājus, budžeta samazinājumus, paņemto aizdevumu, budžetā griežamos ciparus, mētājas ar vispārīgām frāzēm par ekonomikas sildīšanu. Pat priekšvēlēšanu īsajā programmā, kuras garumu ierobežo nosacījums par 4000 zīmēm, Vienotība atļaujas šos svarīgos skaidrojumus aizstāt ar populistisku traktātu par to, kā "Valda Dombrovska valdība izglāba valsti no bankrota un atjauno Latvijas labo vārdu pasaulē", liekot vienkārši uz vārda ticēt, ka "valstī ir atsākusies stabila attīstība". Šādai izpratnei par valsts attīstību varētu likt virsrakstu: Latvija, Tev mums vienkārši jātic!. Bet tas noteikti nav dzirdēt Latviju.