Pēdējā gada laikā bijušas daudzas sarunas par nepieciešamām reformām augstākajā izglītībā (AI), bijusi augstskolu rektoru vēstule par nepietiekamo studiju kvalitāti, ierosmes visas valsts augstskolas apvienot vienā lielā Latvijas universitātē, bijuši protesti, Valsts prezidenta sasaukta valdības ārkārtas sēde, ambiciozi pieteikts reformu plāns, kas valdībā pārtapis par pieticīgi vārgu pasākumu plānu 2010.–2012. gadam ar kosmētiskiem remontiņiem, mocības ap Augstākās izglītības likumu. Kas no tā visa iznācis un kādā stadijā atrodas reformas, Neatkarīgā vaicāja Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājam Jānim Vētram, Latvijas Universitātes rektoram Mārcim Auziņam un Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību prorektoram Arnim Mugurevičam.
Jānis Vētra: – Ja vērtējam dokumentus, rīcības plānu, kas runā par to, kādai būtu jābūt AI sistēmai, esam turpat, kur pirms gada, neviens dokuments, kas paģēr rīcību vai kura rezultātā tā jau būtu sākusies, pieņemts nav. Tomēr šogad bijuši arī budžeta samazinājumi, notikušas daudzas diskusijas, viedokļu apmaiņas, darba grupas strādājušas, uzklausīti eksperti...
– Bet tas jau vēl nenozīmē rezultātu.
A.V.: – Viens atskaites punkts ir šā gada janvārī valdības akceptēts informatīvais ziņojums, kas ieskicēja zināmus elementus, uz kā pamata izveidots pasākumu plāns reformu iedzīvināšanai. Plāns nav slikts, bet tas īsti nav reformu pasākumu plāns, jo tas sagatavo tikai vidi, kurā varētu notikt reformas, tajā aprakstīti jau notiekoši notikumi, bet nav galveno lietu: kāda reformas rezultātā būs struktūra, finanses un mijiedarbība starp zinātniskajām institūcijām un augstskolām.
– Vai bez tām runāšana par reformām nav tikai tukša salmu kulšana?
V.A.: – Tāpēc jau teicu, ka pasākumu plānu nevar saukt par reformu plānu.
Mārcis Auziņš: – Domāju, ka šis plāns pat nesagatavo vidi reformām. Tā ir tikai inventarizācija, tur nav nekā tāda, kā nebūtu, ja nebūtu reformas. Ja ar to neiezīmējam konkrētu redzējumu, kādu AI sistēmu gribam ieraudzīt, nav uzrunāti Vētras kunga minētie punkti, tad nepiekrītu, ka vide reformām tiek sagatavota. Mums saka, ka izvērtēsim studiju programmas, lai tās nedublējas, lai ir kvalitatīvas, un rezultātā nonāksim pie institucionālas struktūras teju automātiski. Bet, ja nebūs stratēģiskā redzējuma, kādu AI sistēmu gribam, politiska uzstādījuma no ārpuses, tad visas diskusijas pārvērtīsies par interešu sadursmi, interešu lobēšanu un sistēma nesakārtosies.
Arnis Mugurevičs: – Uz priekšu nevirzās nekas, ir lietas, kas traucē. Kad tikko sāku strādāt kā mācību prorektors, politiķi solīja – tūlīt, tūlīt būs Augstākās izglītības likums. Pēc sešiem gadiem likuma joprojām nav un nebūs ne šīs Saeimas laikā, ne tuvākajos divos gados, kamēr nākamā Saeima apjēgs savu darāmo. Ar esošo salāpīto lupatu deķi dzīvosim tālāk.
Diemžēl AI politikā Latvijā šajos gados nekas nav darīts, nez kāpēc bijusi naiva doma, ka tirgus visu nokārtos. Tas ļāvis stihiski izveidoties daudzām un dažādām augstskolām, bet ļoti šaubos, vai tās var dabūt kaut kādā rāmī ar administratīvām metodēm. Sakārtošanās procesu, ko politiķi negrib darīt, varētu paātrināt demogrāfiskā un ekonomiskā krīze.
– Ko jūs katrs īsti saprotat ar reformām vai sakārtošanu? Vieni runā par vienas lielas augstskolas veidošanu, citi protestē, citi runā par kvalitātes rādītājiem un to mērīšanu, par studiju programmu dublēšanās novēršanu...
A.M.: – AI ir pakalpojums, un pakalpojumi nevar dublēties, tāpēc runāt par programmu dublēšanos ir diezgan nekorekti. Protams, var runāt par saturu un kvalitāti, par administratīvo funkciju darbu dublēšanos.
A.V.: – Jārunā atsevišķi par struktūras reformu,
zinātnes reformu un finansēšanu.
– Tad paskaidrojiet iesākumā vairāk par struktūru, jo īpaši par lielās augstskolas veidošanu!
M.A.: – Mums katastrofāli nepietiek resursu, lai uzturētu 61 augstskolu – ne tikai naudas nozīmē. AI nav īpaši dārga, tie ir tikai apmēram 50 miljoni valsts budžetā, un pielikt dažus desmitus miljonu klāt no budžeta viedokļa nebūtu nekas ārkārtējs.
– Laikā, kad 500 miljoni jāgriež? Finanšu ministrija arī nekādas rožainās prognozes par AI finansējumu nav paudusi.
M.A.: – Ja budžets sabruks, tad tas sabruks ar šiem 20 miljoniem vai bez, ja izdzīvos, tad izdzīvos ar tiem vai bez. Tas ir tikai politisks lēmums. Lielākās problēmas ir ar akadēmisko personālu, kas Latvijā ir tikai 6000 – gandrīz tikpat, cik vienā vidēji lielā Rietumeiropas universitātē. Profesorus strauji saražot nespēsim. Vēl viens aspekts – demogrāfiskā prognoze, saskaņā ar kuru 2020. gadā augstskolās studēs par 20–40% mazāk studentu, kas nozīmē, ka augstskolas līdzšinējā apjomā fiziski nevarēs pastāvēt.
Lai lemtu par struktūru un augstskolu skaitu, vispirms precīzi jādefinē dažādu tipu augstskolas. Jābūt kādai zinātnes augstskolai, reģionālajām, nozaru augstskolām. Katrai jādefinē precīza misija, no kuras izriet, kādus resursus augstskolai dot. Pasaulē pierādījies, ka modelis, kad visi ir vienlīdzīgi, nestrādā, sistēma ir neefektīva.
– Kāds Latvijā būtu optimālais augstskolu skaits saskaņā ar šādu tipoloģiju?
M.A.: – Nesaukšu skaitli, jo tas izsauks nopietnas diskusijas.
– Tad jautājums – cik sīki skaldīt nozares?
M.A.: – Latvijā ir ačgārna situācija ar dažādām nozaru grupām. Sociālās zinātnes Latvijā studē 56% studentu, kas ir lielākais skaits pēc UNESCO datiem visā ES, bet eksakto zinātņu studentu īpatsvara jomā esam pēdējie. Un eksaktās zinātnes pamatā studē par valsts budžeta līdzekļiem – ja te noņems nost budžeta finansējumu, situācija kļūs vēl katastrofālāka. Tad Latvijā būs inženieru trūkums, jo par saviem līdzekļiem inženierzinātnes cilvēki nebūs spējīgi studēt, tās ir ļoti dārgas.
– Tad ko darīt ar šīm sociālo zinātņu programmām, kuru ir daudz? Arī LLU jums ir vairākas sociālo zinātņu programmas, kuras nav unikālas.
A.M.: – Mums nav to daudz, bet svarīgs aspekts ir tas, ka sociālajās zinātnēs pie mums 80% ir no Zemgales reģiona. Mēs savu pakalpojumu atnesam tuvāk studentam. Bet kādā veidā pēc šāda principa regulēt privātās augstskolas, kas Latvijā ir apmēram puse? Regulēt var tikai valsts dibinātās augstskolas, un no tām reģionos augstskolas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Tā vairāk ir Rīgas problēma.
– Bet vai tad runā par reģionālo augstskolu slēgšanu un pat apvienošanas gadījumā – par to kā filiāļu nesaglabāšanu?
M.A.: – Par to nav runa!
A.M.: – Bet kāda tam jēga? Tas atgādina padomju laikus, kad labam kolhozam pievienoja vēl trīs un tad aizgāja pa burbuli visi.
M.A.: – Bet vai visi kolhozi ir labi, ja tiem katastrofāli trūkst darbinieku? Pašreiz doktoru programmās tiek uzņemti studenti 20 augstskolās, bet pēdējos sešos gados tikai 12 augstskolās ir publicēta kaut vai viena zinātniska starptautiska publikācija.
A.M.: – Bet kurās jomās doktoru programmās ir īpaša dublēšanās?
M.A.: – Es saku, ka ir augstskolas, kurās nav resursu, lai šīs programmas realizētu, kā rezultātā tās ir nekvalitatīvas.
A.V.: – Es struktūru redzu citādi. Neredzu īpašas perspektīvas mainīt AI iestāžu tipoloģiju, bet es rosinātu valsts AI uzskatīt par vienotu sistēmu, kurā nav iekšējas konkurences un dublējošu institūciju. Vieni ir inženieri, vieni – lauksaimnieki, veterinārārsti, vieni – mediķi, citi – pedagogi, nav trīs inženierzinātnes, divas medicīnas, piecas pedagoģijas augstskolas. Katra joma pārstāvēta ar vienu institūciju. Konsolidācija notiktu, konsolidējot līdzīgo ar līdzīgo. Bet, piemēram, neredzu racionālus argumentus konsolidēt Daugavpils un Rēzeknes augstskolas, jo tajās ir ļoti dažādas programmas. Pēc klasifikācijas AI šodien ir 30 nozares. Nesaku, ka vajag 30 augstskolas, tās var būt, piemēram, 20, 15, 12, bet ne vairāk par 30. Runa ir tikai par valsts dibinātām augstskolām.
Savukārt sociālās zinātnes jāatstāj ārpus šīs sistēmas, jo tur nav vērts taisīt vienu valsts institūciju, jo tur pastāv brīvais tirgus, kur ir gan valsts, bet pamatā – privātās augstskolas.
– Domājat, sociālajās zinātnēs nevajag valsts budžeta finansētas studiju vietas?
A.V.: – Jā. Visās sociālajās zinātnēs būtu pilnībā jāatsakās no valsts finansētām studiju vietām bakalaura un maģistra līmenī, budžeta vietas noteikti jāatstāj doktorantūrā, kā arī jāliek klāt daudz naudas pētījumiem, kas ir viena no galvenajām problēmām, kā dēļ sociālās zinātnes 15–20 gadu laikā izveidojušās kā repetitormāksla, nevis kā zinātņu nozares, mācībspēki staigā pa vairākām augstskolām, atkārtodami vienus un tos pašus lekciju kursus.
Šī sistēma ir vienoti jāvada, un par pārvaldes veidu var diskutēt.
– Tas nozīmē, ka pēdējos gados bija izveidojies sava veida sociālo zinātņu burbulis, kas tagad jāpārdur?
A.V.: – Nē. Sociālajās zinātnēs valsts finansējums pārvērties par mārketinga ieroci. Katrs cenšas dabūt kaut vai pāris valsts finansētās vietas, lai tās liktu kā lielu lozungu, lai vairāk studentu pieteiktos. Ja te būtu brīvā tirgus konkurence, tās dēļ Latvijas AI noteikti
nesabruktu.
Svarīgs ir jautājums par reģionālajām augstskolām. Vajadzētu, piemēram no bioloģijas programmas daļu realizēt Rīgā, daļu Daugavpilī, daļu Jelgavā un citviet, piemēram, ik semestri.
M.A.: – Bioloģija ir labs piemērs, kur nav iespējamas studijas bez pētniecības. Pētniecību arī sadalīt pa pilsētām?
A.V.: – Tieši tā! Vaboļu pētniecība Daugavpilī ir augstākā līmenī nekā LU, un kāpēc tiem, kas izvēlas studiju kursus vaboļu pētniecībā, nestudēt kādu laiku Daugavpilī, bet molekulāro bioloģiju apgūt pie profesora Muižnieka Rīgā?
– Bet tad jau atkal notiek nevis resursu koncentrācija, bet izkliedēšana.
A.V.: – Tieši tagad ir parakstīta vienošanās ar IZM par līdzekļiem AI infrastruktūrai no ERAF, kur miljoniem latu paredzēti pētnieciskās un studiju infrastruktūras attīstībai. Ir tikai jāsaliek akcenti, nevis jāuzbūvē visiem vienādas laboratorijas, bet Daugavpilī vienas, Jelgavā citas, Liepājā – atkal citas.
– Kā jūs vērtējat priekšlikumu sociālās zinātnes nefinansēt no
valsts budžeta?
M.A.: – Viena studenta izglītošanai Latvijā mēs tērējam absolūti mazāko naudas daudzumu, pat mazāk nekā Rumānija, Bulgārija. Studentu skaits Latvijā diezgan strauji samazinās, un arī procentuāli studējošo skaits no visas sabiedrības pēdējā gada laikā sarucis. Nefinansēt viņus, manuprāt, ir absurdi. Nesen biju lielā Eiropas rektoru konferencē un pusdienu laikā runāju ar Eiropas studentu apvienības prezidenti no Vācijas. Kad teicu, ka esmu no Latvijas, viņa jautāja: "Vai tā nav tā dīvainā vieta, kur gandrīz visi maksā paši par AI?" Eiropas studentu vidē jau tagad izskatāmies dīvaini, jo 3/4 studējošo maksā paši. Mums nevajadzētu domāt par to, kā vēl samazināt budžeta vietu skaitu un finansējumu AI. Finansējums AI patiesībā ir politisks, nevis valsts budžeta jautājums, un vienīgais veids, kā veidot tālredzīgu valsts politiku, ir investēt AI, visās zinātņu nozarēs, tai skaitā sociālajās. Piekrītu, ka mums ir katastrofāla disproporcija starp eksaktajām un sociālajām zinātņu nozarēm. Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā ir apmēram 25% sociālo zinātņu studentu, mums – 56%, tas ir burbulis. Lielā mērā tas ir veidojies uz privāto augstskolu rēķina, kurās pamatā piedāvā sociālās zinātnes, jo tās ir lētākas. Bet nedomāju, ka šī problēma risināma, nefinansējot sociālās zinātnes no valsts budžeta. Jau tagad te budžeta vietu skaits ir ļoti ierobežots. Jāveido politika, ar kuru piesaistītu studentus inženierzinātnēs.
A.V.: – Neierosinu pārtraukt valsts budžeta finansēšanu sociālajās zinātnēs bakalaura un maģistra līmenī tādēļ, lai samazinātu studentu skaitu, bet drīzāk lai harmonizētu privāto un valsts sektoru, un valsts sektoru iekšienē, kur nepārtraukti diskutē par to, ka valsts maksāja par vienu sociālo zinātņu studiju vietu pusotru reizi vairāk, nekā bija tirgus cena, tagad atkal tirgus cena ir lielāka nekā valsts budžeta finansētā cena – visu laiku ir starpība.
A.M.: – Studenti reaģē uz ekonomiskajām izmaiņām: kad bija būvniecības bums, LLU krasi paaugstinājās studētgribētāju skaits būvniecībā, kad paziņoja, ka vienīgā eksportspējīgā nozare Latvijā ir mežsaimniecība, uzreiz palielinājās konkurss uz to. Ja gribam, lai studenti vairāk izvēlētos eksaktās zinātnes, jāparāda darba iespējas tajās. Bet pašlaik mēs savus jauniešus stimulējam braukt ārpus valsts un tur arī palikt un vēlāk būsim spiesti ievest attiecīgu darbaspēku no citurienes.
– Tomēr – kā izpaustos, kas tiek saprasts ar vienas lielas augstskolas veidošanu, par ko iepriekš izteikušies Vētras kungs un Auziņa kungs?
A.V.: – Tas, par ko kādreiz izteicos – par vienu lielu universitāti, tiek pārprasts. Es labāk to saucu par vienu valsts sistēmu, par ko izklāstīju. Šajos gados ir labi pierādījies, ka nav iespējas Latvijā attīstīties rietumeiropeiskai vai ziemeļamerikāniskai AI sistēmai, kur katra AI institūcija ir autonoma, Latvijā nav tam resursu.
– Kā praktiski izskatītos šī vienotā sistēma?
A.V.: – Kā konsolidētās vienības pa nozarēm, kurām ir darbība gan Rīgā, gan reģionos, vienota koordinējoša vadība un koleģiāla saskaņošanas sistēma.
– Un kas paliek katrā augstskolā vai lielās vienotās augstskolas instancē? Visiem viens rektors?
A.V.: – Jūs prasāt pārāk sīkas detaļas! Tā doma vēl jāattīsta, ja to vispār pieņem. Var taisīt dažādi – padomi, vienu prezidentu un 12 rektorus vai citādi, bet pamatdoma, ka tā ir sistēma, kas nodarbojas ar savu jautājumu regulēšanu un ar valsti sadarbojas kā vienota sistēma.
– Caur AIP tā nedarbojas kā vienota sistēma?
A.V.: – AIP ir cita loma, kas nemazināsies, jo AIP notiek valsts, privātu augstskolu, studentu, darba ņēmēju, darba devēju interešu saskaņošana.
M.A.: – Nekad neesmu runājis par vienu universitāti Latvijā. Vētras kungam negribētu piekrist viedoklī, ka neesam spējīgi uzturēt normālas Eiropas tipa augstskolas. Vienkārši jāsamazina AI iestāžu skaits, gribam to vai ne, jāveido viena vai dažas Eiropas klases universitātes Latvijā, ko esam spējīgi uzturēt un kas var konkurēt ar Eiropas universitātēm.
– Vētras kungs, jūs 1999., 2000. gadā aktīvi cīnījāties pret centieniem apvienot RSU ar LU, kurā arī bija izveidotas medicīnas studijas. Tagad jūs to redzat kā tuvredzību, ja tagad runājam par konsolidāciju?
A.V.: – Nekādā gadījumā! Tad un joprojām domāju, ka nav attaisnojusies otra medicīnas studiju vietas izveide LU, jo mums nav bāzes divām medicīnas izglītības iestādēm.
– Bet varbūt RSU liekas ir sociālās zinātnes? Kāpēc tā nevar būt kā spēcīga tieši medicīnas augstskola?
A.V.: – Kā jau minēju, sociālās zinātnes šinī aspektā nodalu, jo tās Latvijas apstākļos ir dažādas skolas, piemēram, RSU tā ir Ilgas Kreituses skola, pieeja, kā viņa māca politikas zinātnes, kas atšķiras no Žanetas Ozoliņas LU vai Arta Pabrika Vidzemes augstskolā. Līdzīgi ir ar ekonomistiem. Sociālajās zinātnēs var šīs skolas pastāvēt vienlaikus, jo viņiem vajag līderi, informācijas resursu un semināru telpas, neko vairāk.
– Vai konkurence starp augstskolām nevar būt pietiekams kvalitātes dzinējspēks?
A.V.: – Konkurence ir dzinējspēks tikai tur, kur tā nenoplicina resursus, un tās vienīgās ir sociālās zinātnes. Bet medicīnā divu augstskolu konkurence neveicina kvalitāti.
M.A.: – Bez medicīnas Latvijā ir daudz citu šādu jomu, kur būtu nepietiekami resursi konkurencei. Bet, ja par medicīnu – LU medicīna spēcīgi iegūst, salīdzinot ar RSU, jo moderno medicīnu ir grūti iedomāties bez ļoti spēcīgas ķīmijas, bioloģijas, fizikas, kas arī mums ir spēcīgas.
A.V.: – Bet tur trūkst inženierzinātnes!
A.M.: – Vētras kunga piedāvātais apvienotais administratīvais modelis izveidosies par vēl vienu administratīvu veidojumu, kas kā slogs uzgulsies Latvijas mazajam budžetam. Latvija ir spējīga uzturēt vairākas AI iestādes, protams, cieši jāsaista pētniecība ar studiju darbu, kas lielākajā daļā Latvijas augstskolu iztrūkst.
A.V.: – Jautājums ir, kādā veidā noteikt strukturālo reformu mērķi. Diskusiju ceļā pēc gada esam tajās pašās izejas pozīcijās. Viens ceļš: to nosaka politiskā vara, ietverot finansējumu, reģionālos un citus jautājumus, te jābūt integrētai politiskai gribai starp dažādiem resoriem, ministrijām, ko parasti pārstāv dažādas partijas, tāpēc nekad šādu vienošanos nevar panākt un mērķi noteikt. Otrs, nedaudz cerīgāks, ceļš ir rast vienošanos starp augstskolām, pārceļot diskusiju no tikai rektoru sarunām uz arī citu akadēmisko personālu un studējošajiem. Trešais, diezgan utopisks, ceļš ir sabiedrība, kas visu laiku izsaka neapmierinātību ar situāciju AI. Tad var organizēt, piemēram, referendumu. Noteikti jāprecizē, ka šī diskusija nekādi neattiecas uz tiem, kas tagad sniegs dokumentus un sāks studēt 2010. gadā.
A.M.: – Sabiedrības neapmierinātība, manuprāt, ir daļēji inspirēta lieta no vairākām pusēm.
– Bet vai tā tomēr neparādās daudzu jauniešu aizbraukšanā studēt uz citām valstīm?
A.M.: – Brauc arī tāpēc, ka pie mums liela daļa studentu – 71% – maksā par studijām paši. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem. Par kvalitāti tad jārunā konkrētāk, balstoties uz pētījumiem, nav tā, ka mūsu diplomus kaut kur neņemtu pretī.
M.A.: – Neticu, ka modelis, kad paši sarunās, var novest pie racionālas AI sistēmas. Tam ir jābūt valstiskam redzējumam un vadītam valsts līmenī.
A.M.: – Ja politiskā vara, ko ievēlam, lai risinātu šos jautājumus, to nevēlas vai nespēj, tad varbūt visu naudiņu atdot AI iestādēm vai AIP un pašiem veidot AI politiku?
– Pasaules Bankas (PB) eksperti ieteikuši 2011. gadā samazināt budžeta vietu skaitu vai to bāzes finansējumu valsts augstskolām par 50%, atteikties no valsts galvotajiem kredītiem, tuvākajos gados pāriet uz maksas augstāko izglītību. Ja tiešām finansējums AI un zinātnei vēl samazinās – vai tas var ietekmēt reformas?
M.A.: – Tas tad būtu sekundārs jautājums, vai tas novedīs pie augstskolu apvienošanās, primāri ir tas, ka šādi veselā rindā zinātņu un tautsaimniecības nozaru, kurās jau tagad nepietiekami tiek gatavoti studenti, kā inženierzinātnes, dabas zinātnes, varētu tikt pārtraukta speciālistu gatavošana vispār. Rezultātā valsts ekonomika būs absolūti nenodrošināta ar nepieciešamajiem speciālistiem. Tā ir tuvredzīga politika.
A.M.: – Tad šādi cilvēki būs jāiepērk, kas izmaksās daudz dārgāk.
M.A.: – Turklāt jārēķinās, ka savus spožākos, talantīgākos prātus mēs zaudēsim un no ārzemēm tajā valsts ekonomiskajā situācijā nevarēsim uzaicināt tos kvalificētākos. Darba ražīgums Latvijā ir apmēram puse no darba ražīguma Eiropā, un tas var tieši tikt korelēts ar AI kvalitāti un speciālistu sagatavošanu. Ja turpināsim sagatavot kvalificētus speciālistus nepietiekamā skaitā, tad ražīgums ražojošajās sfērās un ekonomikā kopumā novedīs vēl pie dramatiskākiem rādītājiem. Te runa ir par ekonomiskām kategorijām, vai būsim izglītoti un turīgi, vai nabagi un provinciāli – tieši šajā virzienā iesim ar šādu politiku.
A.V.: – Es šos PB ierosinājumus uztveru nevis kā ieteikumu aritmētiskā izpratnē, bet kā diezgan brutālu mēģinājumu izkustināt AI reformu procesu. Šie paši eksperti saka, ka vidējā izglītībā samazināt vairs nevar, jo tur reformas ir notikušas, tur jāliek klāt nauda, savukārt AI reformas nav notikušas, sistēma ir neefektīva, tur samazinām vēl par 50%. PB vai SVF nav citu instrumentu, kā ietekmēt struktūru, kā vienīgi finanses.
– Vienīgi jautājums, kurā virzienā sistēma tiek iekustināta – reformu vai sabrukuma?
A.V.: – Nedomāju, ka PB cilvēki ir tik negudri, ka nesaprastu, ar ko draud 50% samazinājums AI, ka tas būtu katastrofāli Latvijai. Tikai ar naudas samazināšanu nevar panākt uzreiz to, ka kādas reformas sāksies. Manuprāt, jo mazāk naudas, jo mazāk iespēju sagaidīt brīvprātīgas un konstruktīvas sarunas starp institūcijām, tad vairāk katra iekapsulējas un pāriet izdzīvošanas režīmā.
Piekrītu, ka var runāt par valsts budžeta vietu studentu līdzmaksājumu, piemēram, 20% apmērā, izejot no tā, ka AI nav tīrs sabiedriskais labums, bet tas nav arī tīrs privātais labums. Bet šie 20% nevis aizvietotu vēl noņemto naudu AI, bet nāktu klāt pie esošās naudas.
A.M.: – Tad nobalsos ar kājām – ja visapkārt ir iespējas, tai skaitā Igaunijā, Lietuvā, Skandināvijā iegūt izglītību nemaksājot. Tad būtu detalizēti jāizstrādā kredītu dzēšanas sistēma, kas Latvijā ir liels trūkums. Finansējuma ziņā jau esam nonākuši līdz dibenam. LLU 70% nāk no lauku rajoniem, redzu, kāda ir maksātspēja. Vēl uzlikt kādu slogu cilvēkiem būtu nereāli.
M.A.: – Protams, kopējais valsts pīrāgs ir sarucis, bet vidēji Eiropā AI tērē 1,5–2%, Latvijā – zem 0,5%, kas nozīmē, ka pīrāga procentuālā daļa mums ir trīsreiz mazāka nekā vidēji Eiropā. Augstskolu un sabiedrības sāpju slieksnis jau ir sasniegts, un mūsu pozīcijai jābūt, ka samazinājumu vienkārši nepieļausim.
A.V.: – Pieļauju, kaut kāda kustība AI politikā varētu sākties oktobrī, kad tiks apkopoti visi uzņemšanas rezultāti. Jau 2009. gada oktobrī uzzinājām virkni šokējošu ciparu, tostarp to, ka daļlaika studijās privātajās augstskolās uzņemto studentu skaits samazinājies par 57%, valsts augstskolās – par 30%, un domāju, ka šogad uzzināsim jaunas, bēdīgas tendences, kā ar kājām balsojuši jaunieši – tas varētu sakustināt šīs starpinstitucionālās sarunas un politisko vidi. Jaunajam parlamentam varētu būt svaiga politiskā aktualitāte. Vēl tās izkustināt varētu ES sociālo fondu projekts par studiju virzienu izvērtēšanu, kas sarunas par konsolidāciju varētu padarīt mazāk subjektīvas un emocionālas, bet vairāk uz faktiem balstītas.