Saldā varas garša

Līdz šim nesekmīgie mēģinājumi partijām pasmelties vairāk naudas no valsts budžeta jaunās varas pārstāvjos varētu rast dzirdīgākas ausis. Kā nu ne – virkne tās pirmo soļu liecina nevis par rūpēm par tautu, bet varas resursu pārdali. Tauta pagaidīs.

Tieslietu ministrijas darba grupas piedāvājums par izmaiņām partiju finansēšanā paver plašāk pat gripas slimnieku sagurušās acis. Var jau, bet ar mēru! Jā, iespējams, ka pienācis laiks pārskatīt partiju finansēšanas kārtību, jo zināms laiks pagājis kopš 2010. gada, kad tika pieņemts lēmums, un 2012. gada, kad tika ieviesta partiju finansēšana no valsts budžeta 50 santīmu apmērā par katru nodotu balsi partijām, par kurām Saeimas vēlēšanās nobalsojuši 2% vēlētāju. 50 santīmi vēlāk tika pārvērsti eiro, un joprojām partijas saņem 0,71 centu par balsi. 12. Saeimas sešas partijas ik gadu no valsts saņēma 612 397 eiro, četros gados nodokļu maksātājiem tās izmaksāja teju 2,45 miljonus eiro. Tagad tiek piedāvāta minimālā garantētā summa 190 000 eiro gadā katrai 2% Saeimas vēlētāju atbalstu guvušai partijai, divi eiro par katru vēlēšanās saņemto balsi un vēl desmit eiro par katru partijas biedru! Nav gan precizēts, vai šos desmit eiro varēs saņemt arī par katru «guļošo biedru», kuru pēc vajadzības var atmodināt un iesēdināt labi apmaksātā amatā.

Jāpiekrīt, ka katra jaunieviesta sistēma pēc zināma laika ir jāizvērtē, diemžēl jaunajā piedāvājumā un politiķu komentāros analīzes par to, kā valsts budžeta finansējums ietekmējis tieši partiju un to politikas kvalitāti, nav. Redzama tikai partiju augošā apetīte, kas apvīta ar neargumentētām frāzēm par to, ka finansējuma palielināšana partijas padarīs labākas. Kā saka tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP), iegūs sabiedrība, jo partijas kļūs «efektīvākas un profesionālākas». Kā tieši partijas kļūs profesionālākas ar lielāku budžeta finansējumu? Piemēram, JKP vairs nerakstīs muļķīgas, valsts tēlam kaitējošas vēstules vēstniecībām par tiesiskuma problēmām Latvijā? Bērnišķīgi nesēdinās vairs Saeimā kartona Jurašu? Varbūt tiešām par to būtu vērts maksāt! Bet, kas cilvēkam ir dots, tas ir dots, no tā, vai vairāk pagrābs no valsts kases, partijas biedru prāta spējas un morāle nemainīsies, bet, ja Bordāns domā pretēji, tad sanāk, ka šīs lietas ir pērkamas. Un, ja tās ir pērkamas, tad jautājums ir tikai par to, kurš maksā vairāk.

Nez vai arī, piemēram, raugoties uz to, kā jaunā vara ostu padomēs ar steigu sabāž partiju sponsoriem vai pašiem ministriem tuvas personas, Meroni stipendiātus, Jaunupa kasieres un iepriekšējos profesionālās sadarbības partnerus, noticēsim premjera Krišjāņa Kariņa prātulai, ka partiju finansēšanas modeļa maiņa padarīs partijas «neatkarīgas no privātajiem ziedotājiem». Un - vai partijām vispār jābūt neatkarīgām no privātiem ziedotājiem? Drīzāk tām jāstrādā tā, lai privātie ziedotāji - partijas biedri, atbalstītāji - gribētu partijai ziedot, novērtējot tās sasniegto un vēloties turpinājumu. Ziedot, nevis nopirkt partijas pakalpojumu šauru grupu interešu izlobēšanai, kas būtu pretrunā ar plašāku grupu vai valsts interesēm. Partijām jākļūst par savu vēlētāju lobiju. Ja tās nespēj uzrunāt vēlētājus tiktāl, ka tie gatavi arī ziedot savu interešu pārstāvjiem, tad tās nestrādā pietiekami labi. Un nedrīkstētu šīs nespējas radītās grūtības risināt, vienkārši vairāk pagrābjoties no valsts budžeta! Tas vēl vairāk spiedīs uz priekšvēlēšanu kampaņām - to izmaksām vai, kā piedzīvojām 13. Saeimas vēlēšanās, uz to stilu, vēl dziļāk grūžot populisma atkarībā. Solot lietas, no kurām jaunas varas jaunās partijas tagad naski atsakās, tās panāca sev lielu atbalstu, un tagad nodokļu maksātājiem vēl būs jāpiemaksā par šo triku. Savukārt partijām amats rokā - «Kā varēja nesolīt!». Tādējādi, pretēji Kariņa paustajam, partiju finansēšanas modeļa maiņa nevis partiju cīņu par naudu aizstās ar idejām, bet otrādi - tās cīnīsies par šo četrus garantēto prāvo summu, solot da jebko. Tad jau drīzāk varētu piemaksāt partijām par to reāli izpildītiem darbiem, priekšvēlēšanu solījumiem, nevis par vēlētāju uzpirkšanu ar nepildāmiem solījumiem. Lai arī ļoti staipāmus, bet vismaz kaut kādus kritērijus 12. Saeimā, prasot palielināt valsts finansējumu partijām, minēja bijusī deputāte Lolita Čigāne. Viņas piedāvājums arī bija daudz pieticīgāks - valsts piešķīrumu palielināt līdz 1,31 eiro par balsi jeb par 20 centiem, ja partijas statūtos iekļautu mērķi sekmēt jaunatnes līdzdalību politiskajos procesos un vismaz 50 biedru - jauniešu piesaisti, otrus 20 centus - par sabiedrības iesaisti politiskajos procesos reģionos. Iepriekšējā Saeima to neatbalstīja un deleģēja Māra Kučinska valdībai veikt analīzi, bet izšķiršanās jau būs jaunās varas rokās. Tā tad parādīs, cik vilinoša tai ir varas resursu izmantošana un pārdale, ar kuru tā sākusi agrāk nekā ar solījumu izpildi. Kā paudis Kariņš, budžeta veidošanas procesā esot vērojama partiju spēja «valstisku interešu vārdā nedaudz atkāpties no savām politiskajām prioritātēm», lai vienotos par kompromisu. Var to saukt arī par spēju nepildīt populistiskos solījumus, par kuriem opozīcija atgādina, sniedzot vienu priekšlikumu pēc otra, kas atbilst koalīcijas solītajam, kurus tā savukārt vienu pēc otra noraida. Tā vietā tikai sauc nomaināmās amatpersonas vienu pēc otras, lai ieliktu savējos.