Atcelt netaisnīgo dalījumu divos veselības aprūpes pakalpojumu grozos, tā vietā izveidot «ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanas modeli, kas paredz obligātu visu Latvijas rezidentu iekļaušanu». Visu visiem, sola jaunā Krišjāņa Kariņa valdība tās deklarācijā un jaunā veselības aprūpes ministre Ilze Viņķele! Vai viss būs tik rožaini, kā izklausās pirmajā brīdī, un kas slēpjas aiz skaistiem vārdiem par universālu, visiem pieejamu veselības aprūpi?
Valdības deklarācijas vienai no sadaļām par veselības aprūpi likts apakšvirsraksts «Pieejamība». Tieši tas, kā pašlaik trūkst! Pieejamība pašlaik ir tikai par paaugstinātu maksu vai privāto veselības aprošināšanas polisi, kas tā pati paaugstinātā maksa vien ir, bet atsevišķu specialitāšu ārsti nav laikus pieejami arī šādā variantā, jo trūkst pašu ārstu. Diemžēl «Pieejamības» sadaļā neviens no pieciem punktiem nevieš ticību, ka pakalpojumu pieejamība būtiski uzlabosies, neviens no punktiem arī nevieš skaidrību par to, kādā veidā šī pieejamība tiks celta. Tikai izveidojot šo finansēšanas modeli, bet nepasakot, kādu? «Palielinot publiskā sektora finansējumu veselības aprūpei un paaugstinot veselības aprūpē strādājošo darba samaksu», kas solīts katrā valdībā, vienlaikus nepasakot, kāds būs pieaugums un vai tas atrisinās mediķu trūkuma problēmu un rindas uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem? Un - kur ņems vairāk naudas? Neko jaunu jau neizdomās - izskanējis jau reiz noraidītais variants «no vispārējā budžeta», kas nozīmētu iezīmētu papildu nodokli veselības sistēmai, pret ko iepriekšējā valdībā iebilda toreizējais labklājības, tagad finanšu ministrs Jānis Reirs. Cits variants - palielināt nodokli, kas jau izdarīts un nav palielināms vēl un vēl, jo īpaši tuvāko divu gadu laikā, kad noteikts nodokļu nemainīšanas moratorijs.
Arī deklarācijā piesauktais valsts apmaksāto veselības pakalpojumu apjoms un saprātīgais gaidīšanas laiks jau ir noteikts, bet no tā noteikšanas vien rindas saprātīgākas nekļūst, lai arī šur tur ir sarukušas līdz mazāk nesaprātīgam līmenim.
Valdība sola «izvērtēt iespēju Latvijas rezidentiem paplašināt no valsts budžeta daļēji finansētu veselības aprūpes pakalpojumu klāstu». Solījums «izvērtēt iespēju» neskan diez cik «cieti» un cerīgi, tomēr - centīsies. Tikai, klausoties I. Viņķeles teiktajā, rodas bažas par līdz šim vairākumam iezīmētā pakalpojumu groza samazināšanu. Jaunajām partijām apšaubot divu pakalpojumu grozu adekvātumu, kā arī vecajām atzīstot nepilnības tajā, jo īpaši attiecībā uz mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem, kā arī nespējot tehniski savlaikus nodrošināt sistēmas funkcionēšanu, lai ārsti spētu identificēt pakalpojuma pieejamību pacientam, Saeima nolēma Veselības aprūpes finansēšanas likuma ieviešanu atlikt līdz 1. jūlijam. Jaunā veselības ministre runā nevis par likuma atlikšanu, bet divu grozu sistēmas likvidēšanu, ko paredz arī valdības deklarācija. Divu grozu sistēma neesot nedz taisnīga, nedz solidāra, nedz atrisina galvenās problēmas - pieejamību un finansējuma nepietiekamību - ar pacientu iemaksām veselības aprūpes budžets tiekot papildināts par niecīgu summu. Jāpiekrīt, ka uz milzu vajadzību rēķina vairāk nekā 5500 iedzīvotāju kopumā iemaksātie 797 tūkstoši eiro nav daudz. Protams, šī summa pieaugtu, ja likums netiktu apturēts un vēl pirms tam politiķi nebūtu runājuši par šīs sistēmas atcelšanu, bet skaidrs, ka tie nebūtu desmiti miljonu.
«Ja papildu nelielā finansējuma iegūšana notiek uz Latvijas nodokļu maksātāju šķirošanas rēķina privileģētos un nē, tad tā nav taisnīga,» divu grozu atcelšanu intervijā Latvijas Radio pamatojusi I. Viņķele. Ministre neslēpj, ka, valstij apņemoties piedāvāt divus grozus, realitātē tāpat otru lielāko grozu nodrošināt nevarēja, tāpēc jābeidz izlikties. Iepriekš LNT viņa arī paudusi, ka godīgāk būtu noteikt kritiski svarīgos pakalpojumus, kas varētu būt nedaudz šaurāki, bet kurus visi tiešām saņemtu pilnīgi noteikti trīs mēnešu laikā. Tādējādi sanāk, ka solītais otrais pakalpojumu grozs, kas likumā tika iezīmēts kā pieejams visiem pilnā režīma nodokļu maksātājiem un ļoti daudzām pamatoti atbrīvotām nemaksātāju kategorijām, kā arī brīvprātīgo iemaksu veicējiem, tiks samazināts. Pirmkārt, kā atzīst minsitre, to reāli nevar nodrošināt, otrkārt, šādi palielināsies apdrošināto cilvēku skaits, bet samazināsies finansējuma apjoms. Viņķele, mētājoties ar frāzēm par šķirošanu privileģētos un neprivileģētos, par to, ka «likuma uzlabojums noteikti mūs tuvinās taisnīgākai universālai veselības aprūpei», uz to nepaskatās no nodokļu maksātāju viedokļa - solot lielāku pakalpojumu grozu, viņiem pielika papildu 1% sociālo nodokli, tagad izrādās - papildu pakalpojuma nebūs, turklāt to pašu saņems arī neattaisnotie nodokļu nemaksātāji. Ja tiešām tā rūp taisnīgums, tad vajadzētu atgriezt ne tikai nodokļu nemaksātāju brīvprātīgi veiktās veselības apdrošināšanas iemaksas tiem, kas tās paspēja pārskaitīt, bet arī papildu 1% sociālā nodokļa maksājumus strādājošajiem. Bet skaidrs, ka to nedarīs, jo tas draudētu ne vairs ar vienu, bet apmēram 85 miljoniem eiro mīnusā valsts un veselības aprūpes budžetam. I. Viņķele taisnīguma dilemmu saskata vien nepieciešamībā pārskatīt mikrouzņēmuma nodokļa sistēmu, kas neesot ilgtspējīga. Jāpiekrīt, ka divu grozu sistēma ir koriģējama, bet ne tik «taisnīgi» privileģējot nodokļu nemaksātājus!
