"KPV LV" frakcijas hibrīds – apzināta taktika?

«Mēs, KPV LV, esam unikāls politiskais spēks! Būsim gan pozīcijā, gan opozīcijā!» facebook ierakstā paudis KPV LV deputāts Didzis Šmits.

KPV LV patiesi ir unikāls spēks ar to, ka īsā viena premjera kandidāta valdības veidošanas laikā tā nomainījusi visus trīs partijas ministru kandidātus. Īsi pirms Ziemassvētkiem Krišjānis Kariņš noraidīja Aldi Gobzemu iekšlietu ministra amatam, jo esot skaidrs, ka «Gobzems šo valdību nevēlas izveidot un atbalstīt», kam arī sekoja Gobzema paziņojums, ka viņš pats atteicies, jo jau iepriekš izšķīries balsot «pret Vienotības vadītu valdību». Neilgi pēc tam, kad sabiedrība sāka apspriest KPV LV izvirzītās labklājības ministres Ievas Krapānes biogrāfiju, bez grūtniecības viņai parādījās arī veselības problēmas, kā rezultātā amatam tika nominēta ne mazāk uzmanību piesaistījusi kandidāte Ramona Petraviča. Lai arī intervijās neizrāda dziļu izpratni par kūrējamo nozari, pagaidām viņa turas un atgaiņājas no pārmetumiem par viņas vīra uzņēmuma darbinieku, tostarp pašas Petravičas kā uzņēmuma finanšu vadītājas, minimālajām algām. Šmita paziņojums par nestrādāšanu Kariņa valdībā un tās neatbalstīšanu nāca tikai nepilnu nedēļu pirms šodien plānotās Kariņa valdības apstiprināšanas, un viņa vietā drīz tika deleģēts cilvēks, kurš acīmredzot derīgs visiem amatiem - jurists Ralfs Nemiro. Iepriekš Gobzema vadībā viņš tika zīmēts kā iekšlietu ministrs, pirms Šmita demarša - kā Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs. Pie amata valdībā nav ticis partijas dibinātājs Artuss Kaimiņš, kurš izteicies, ka labprāt būtu kļuvis par labklājības ministru, savukārt Gobzems izmetis, ka Kaimiņš (kurš iebilda pret Gobzema virzīšanu iekšlietu ministra amatam) būtu labs ekonomikas ministrs, lai gan katrai ķēkšai skaidrs, ka tāds viņš nebūtu, jo ne katra ķēkša var vadīt valsti un ne katrs aktieris var būt ekonomikas ministrs.

Frakcijas duālā daba KPV LV ir izdevīga - var neatbalstīt nepopulārus lēmumus un pastāvīgi atrasties sabiedrības un mediju uzmanības lokā

Jezga beigusies ar to, ka no 16 kpvešņikiem Kariņa valdību neatbalstīs pieci deputāti, kuri tomēr turpinās darboties frakcijā. Jā, koalīcijas frakcijas daļas deptutātu nebalsošana par jaunizveidotu valdību ir Latvijā nebijusi prakse, bet ne vienas frakcijas atrašanās reizē pozīcijā un opozīcijā. Tas gan nav nekas unikāls - šādā statusā pērn strādāja Vienotības frakcija, kurā darbojās virkne no partijas izslēgtu deputātu un jau citās partijās esoši. Paristi, būdami Vienotības frakcijā, pārkāpjot koalīcijas līgumu, balsoja pretēji frakcijai virknē būtisku jautājumu, piemēram, neatbalstīja Veselības aprūpes finansēšanas likumu, atbalstīja automātisku pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem, aicinot pat koalīcijas lēmumu apšaubīt Satversmes tiesā. Vienubrīd pat figurēja paristu prasība piešķirt tiem īpašu statusu un ietekmi frakcijā, un to pārdēvēt par Apvienoto frakciju.

Ja KPV LV frakcijas vadītājs Atis Zakatistovs nezina, kā šādā pozīcijas - opozīcijas frakcijā strādāt tālāk, var pakonsultēties ar Vienotību. Katrā ziņā, izslēgt deputātus no frakcijas nav izdevīgi. Ne tikai to materiālo labumu dēļ, ko dod frakcijas statuss iepretim atšķēlušos deputātu grupai, bet arī ietekmes dēļ, ko var dot frakcija ar lielāku deputātu skaitu, lai kādas būtu to iekšējās attiecības.

Kariņš, jautāts, vai Saeimas komisijas var vadīt cilvēki, kuri neatbalsta valdību, izteicies, ka šādas prakses nav, un nebūtu pārsteigts, ja notiktu kādu komisijas vadītāju maiņa. Ja no Briseles kāposta laukiem izrautais Kariņš būtu vairāk iedziļinājies Latvijas politikā, viņš pamanītu ne tikai Vienotības iepriekšējās frakcijas duālo dabu, bet arī to, ka gan iepriekšējā Saeimā, gan šajā atsevišķas komisijas vada opozīcijas deptuāti. Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisiju, tāpat kā pērn, vada Sergejs Dolgopolovs, Ilgtspējīgas attīstības komisiju - Vjačeslavs Dombrovskis. Abi pārstāv Saskaņu, kuru ij negrasījās ņemt koalīcijā. Nacionālās drošības komisija uzticēta opozīcijā atstātās ZZS līdzšinējam premjeram Mārim Kučinskim. Viena no KPV LV prasībām, iesaistoties Kariņa valdībā, bija nomainīt Tautsaimniecības komisijas vadītāju Jāni Dūklavu (ZZS). Vai līdz ar viņu varētu paraut līdzi arī kādu citu, piemēram, Kariņa valdību neatbalstīt solījušo KPV LV deputāti Lindu Liepiņu, kura vada Pieprasījumu komisiju?

Frakcijas duālā daba KPV LV ir izdevīga vēl kādā aspektā - spēlē uz publiku. Būt valdībā nozīmē atbalstīt vairāk nepopulāru lēmumu, nekā to var atļauties nedarīt opozīcija. Par to, ka KPV LV valdības opozicionāriem pozīcijas deputāti un pat ministri nebūs neaizskaramo kategorijā, liecina atsevišķu šo deputātu atbalsts Saskaņas pieprasītajai ekonomikas ministra Arvila Ašeradena demisijai, kā arī pieminētā Šmita facebook ieraksta otrā daļa, kas veltīta tiem, kuri pielikuši roku pie OIK sistēmas izveides vai uzturēšanas: «Ašeraden, Kampar, Kariņ, Pūce, Patmalniek - kaltējiet sausiņus! Tiksimies visi Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijā!»

Frakcijas dalījums un disciplīnas trūkums arī turpmāk liks fokusēties uz KPV LV, cenšoties saprast, cik un vai tās deputāti nobalsos par to vai citu likumu, reformu. Kārtība, paredzamība, disciplīna, saprotama lēmumu pieņemšana premjeram ir ērta, bet publikai - garlaicīga. KPV LV frakcijas hibrīds ir veids, kā interesi par sevi noturēt ilgstoši - nebrīnītos, ja visa līdzšinējā jezga ar KPV LV ministriem, iekšējo sašķeltību, pozīcijas un opozīcijas statusu vienā frakcijā būtu apzināts iestudējums un partijas taktika. JKP, Attīstībai/Par! uz šā fona šķiet pazudušas, bet NA uzmanību spējusi piesaistīt vien ar to, vai kaut kur iefīrēs neievēlēto Imantu Parādnieku. Politikā būt pelēkam ir nāvīgi, un priekšvēlēšanu kampaņa to apliecināja. Show must go on!