Jaunās vecās valdības viņķeļi
Tas, ka valdība top ilgāk nekā ierasts, Latvijas politikā šajā gadsimtā pats par sevi nebūtu nekas slikts, ja šajā laikā partijas krustu šķērsu izrunātu visu potenciālo koalīcijas partneru pieteikto reformu plānu iespējamību un nepieciešamību un rastu veidu, kā maksimāli turēties pie vēlētājiem solītā. Izskatās, ka šoreiz nebūs šis gadījums.
Sākotnēji laiks tika izmantots savstarpējiem apvainojumiem, ultimātiem, kas noveda līdz valdībai, kas nav nedz labākais, nedz cerīgākais, bet pēdējais iespējamais, trausliem diegiem šūtais variants.
No saprāta viedokļa raugoties, varbūt pat labi, ka daudzu iniciatīvu atslēga - premjera amats kopā ar Finanšu ministriju - atradīsies pieredzējušās Vienotības rokās, cerot, ka tai pietiks atbildības neizpļeparēt budžetu un tā rezerves vienā elpas vilcienā, kā to ar saviem dāsnajiem 3x500 solījumiem varētu izdarīt JKP. Vienlaikus būs grūti runāt par pārmaiņām, kas tika solītas vēlētājiem, tostarp labklājības jomā.
Vilšanās var ķert ne tikai vēlētājus, bet arī jauno partiju biedrus. Pārmetot deputātu kandidātu mānīšanu, ka 3x500 solījumiem nepieciešami vien 500 miljoni eiro, kuri viegli pasmeļami valsts kasē, neizskaidrotu partijas spices pārmešanos uz lielāku atbalstu lielajiem zemniekiem, kā arī Latvijas lielo uzņēmumu daļas akciju izpārdošanu, JKP faktiski zaudējusi Tukuma nodaļu. Šķelšanās vēl pirms valdības izveides vērojama arī KPV LV, viens no kuras līderiem Artuss Kaimiņš un vēl divi deputāti sākotnēji paziņoja, ka neatbalstīs tās premjera kandidātu Aldi Gobzemu iekšlietu ministra amatā, savukārt Gobzems, ka nebalsos par Kariņa valdību, kurā zaudēti ideāli un vēlētājiem solītais. Interesanti, ka pēc KPV LV sākotnēji nominētās labklājības ministra amata kandidātes Ievas Krapānes atteikšanās no amata to labprāt būtu uzņēmies Kaimiņš, bet partija nez kāpēc savu līderi nepagodināja ar amatu valdībā, vakanci uzticot cilvēkam, kurš frakcijā balsojis pret sarunu turpināšanu par dalību Kariņa valdībā, kura nebūt nespīd nedz ar zināšanām par šo sarežģīto nozari, nedz personiskām idejām par nepieciešamiem uzlabojumiem tajā, nedz organizatora, vadības un politisko pieredzi. Delfi intervijā Jānim Domburam Ramona Petraviča atzina, ka nozarē sākusi iedziļināties vien līdz ar nominēšanu, no jaunām idejām nespēja minēt neko daudz vairāk kā nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi pensionāriem. Pašas ģimenes uzņēmuma izvairīšanās no pieklājīgu algu samaksas, tā vietā izmantojot dažādas legālas shēmas (par nelegālām nav pierādījumu), nez vai liecina par izpratni par sociālā budžeta vairošanos un nabadzības mazināšanas iespējām. Var jau arī ministre būt «shēmotāja» likuma ietvaros, bet tad nevajag stāstīt par jauno politiku un valsts sākšanu ar sevi!
Viena lieta ir runāt un kritizēt darītājus, cita - pašiem darīt un radīt ko jaunu. Darīšanas un radīšanas problēmas atklājas gan topošās valdības deklarācijā, gan atsevišķu ministru izteikumos. Laikā, kad jāliek kopā jau konkrēti mērķi un to īstenošanas ceļi, arī JKP topošās izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas arsenālā plāna vietā daudzos jautājumos joprojām ir vien miglainas vīzijas un ar skaidriem plāniem, to īstenošanas mehānismiem nepiepildītas frāzes. «Mēs domāsim», «izvērtēsim», celsim izglītības kvalitāti, bet, jautāta - kā, atbild ar tādām pašām frāzēm - gādāšot «par padziļinātu izglītības problēmu risināšanu» u.tml. 95% no Šuplinskas minētajām iecerēm Dombura intervijā ir tādas, kas jau dzirdētas iepriekšējo valdību, ministru runās, plānos, daļu no kurām ir sākts īstenot, daļa iesprūdušas īstenošanas grūtībās, kuru atrisinājumus varētu dot jaunā ministre, bet tos pagaidām nedzird. Piemēram, attiecībā uz to pašu studiju programmu konsolidēšanu, par ko dzird jau gadiem, bet izmaiņas ir kosmētiskas. Vai uzrāvienu zinātnē, vai kaut kādas atbildības prasīšanu no tiem, kas studē par valsts budžeta līdzekļiem, bet pēc tam nestrādā profesijā, par skolotāju prestiža celšanu. Viss jau ir bijis... Ja par būtisku jauninājumu uzdod novadu mācības ieviešanu skolās un «akcentu uz pieaugušo izglītību», tad skaidrs, ka nebūs nekādas revolūcijas izglītībā, kas labi, bet slikti, ka nez vai tiks panākts arī sludinātais būtisks izglītības kvalitātes un konkurētspējas kāpums. Savukārt attieksme pret skolu tīkla optimizāciju ir neskaidra - Šuplinska teic, ka neatbalstīs skolu slēgšanu pēc kvantitatīviem kritērijiem, kamēr deklarācijas projektā minēta skolu tīklu optimizācija, saglabājot skolas pierobežā, un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amata kandidāts Juris Pūce gatavs likvidēt apmēram pusi pašvaldību. Un arī te nav skaidrs - kādiem piespiedu vai motivējošiem instrumentiem tas varētu izdoties.
Konkrētākais solījums, kas izskanējis no veselības aizsardzības topošās ministres Ilzes Viņķeles (AP!), ir veselības apdrošināšanas divu grozu likvidācija. Bet lai nesapriecājas tie, kam būtu jāveic apdrošināšanas iemaksas, ka varēs neko nemaksāt - veselības apdrošināšana būšot obligāta, bet kā tas izpaudīsies, vēl nav skaidrs. Katrā ziņā Viņķeles «taisnīguma» izjūtu un to, kam kas pienākas, sapratām pēc viņas slavenās intervijas žurnālam Playboy, kurā toreizējā labklājības ministre izprātoja, ka šodienas pensionāru vaimanas par mazo pensiju iepretim viņu stāžam un darbam padomju rūpnīcās un citviet ir neadekvātas, jo «viņu pienesums citai valstij nevar tikt adekvāti novērtēts šeit». Ar jaunās politikas nešanu dīvaini arī saskan tāda politiķa izvēlēšana par ministru, kurš trekni svītrots un izsvītrots un nav ievēlēts Saeimā. Interesanti, vai par šo valdības sastāvu nobalsos arī KPV LV līdzpriekšsēdētāja Linda Liepiņa, kura pirms vēlēšanām pauda, ka visi viņi (Ilze, Juris, Pēteris Viņķeļi) ir bijuši kopā ar oligarhiem visās iespējamajās kombinācijās gan pie varas Saeimā visus šos daudzos gadus, gan Rīgas domē savulaik, «ir Latvijas politikas dinozauri, kuri roku rokā strādājuši ar visiem oligarhiem pēc kārtas jau kopš deviņdesmitajiem». Bet, salīdzinot ar to, ka iestāsies «bezkompromisu tiesiskums» un koalīcijas padome tiks pārdēvēta par koalīcijas sadarbības padomi, tas viss ir sīkums.