Vējoņa gambīts
 
©F64

Politiskais šahs Valsts prezidentam Raimondam Vējonim nepadodas. Tur jādomā vairāki gājieni uz priekšu, gan savējie, gan pretinieka, jāpārzina kombinācijas un atklātnes, dažkārt, kā gambītā, jāupurē kāda vājāka figūra, lai iegūtu labākas pozīcijas spēka figūrām, ieņemtu centru.

Līdz gambītam Vējonis gan tika, Jāni Bordānu upurēja, bet - ko tālāk? Ar Aldi Gobzemu jau velk uz patu, kad šahs nav pieteikts, bet spēlētājam nav kur iet. Vējonis solīja Ministru prezidenta amatam nominēt tikai tādu cilvēku, kurš nešaubīgi spēs saņemt atļauju pieejai valsts noslēpumam.

Gobzems ir vairāk gatavs uz kompromisiem, tostarp ar savas partijas programmu un vēlētājiem solīto

Ja jau prezidents nominēja Gobzemu, varētu domāt, ka Gobzemam šī atļauja ir teju kabatā un palikušas vairs tīrās formalitātes. Bet nekā - SAB direktors Jānis Maizītis teic, ka Gobzema pārbaude var ilgt pat pusgadu, kas, protams, pārējiem koalīcijas partneriem ir papildu arguments Gobzema veidotās valdības izgāšanai vai vismaz KPV LV ambīciju mazināšanai tajā.

Tiešām, grūti iedomāties, kā valsti var vadīt premjers, kuram palūgs atstāt atsevišķas valdības sēdes, kurās tiks skatīti jautājumi, kam nepieciešama šī pielaide, vai premjers, kurš nevarēs piedalīties Nacionālās drošības padomes sēdēs. Kaut vai šo pusgadu. No otras puses, saprotamas arī Gobzema bezspēcīgās dusmas, jo SAB atbilde par nepieciešamo pusgadu jaunu politiķu (vai tieši Gobzema?) pārbaudes veikšanai viņu konkurētspēju premjeru sacensībā būtiski iedragā vai pat kļūšanu par premjeru padara par neiespējamu. Var piekrist prezidentam, ka pielaides nevar dalīt automātiski un kuram katram, jāņem vērā, ka sargājam ne tikai Latvijas valsts, bet arī NATO noslēpumus, ka politiķi nedrīkst izdarīt spiedienu uz drošības struktūrām. Sava daļa taisnības ir arī Attīstībai/Par vadītāja Jura Pūces teiktajā, ka viena indivīda problēmas ar pielaidi nevar uzkraut visai sabiedrībai. Nav neaizvietojamu cilvēku, jo īpaši, ja viņi vēl nav ieņēmuši vietu un sevi pierādījuši. Tomēr arī situācija, kad drošības iestāde sāk raustīt politiskos diedziņus, nav pieņemama. Varam iedomāties, kādu traci sacels Gobzems&Co, ja viņu diskvalificēs pielaides neesamības dēļ, bet pēc pusgada SAB pateiks, ka viss kārtībā! Jau tagad Gobzems aicina «sabiedrību mosties»! Vēl būtiskāk - kādu precedentu tas radīs nākotnē un vai pielaižu sistēma netiks degradēta sabiedrības acīs? Jau tagad trūkst skaidrojumu, kādus noslēpumus īsti politiķi glabā un kādu iemeslu dēļ SAB pielaides atteicis.

Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, SAB pārbaudēm vajadzētu iekļauties saprātīgākos rāmjos, turklāt pārbaudes par potenciālajiem premjera kandidātiem dienestam vajadzētu sākt veikt jau priekšvēlēšanu periodā, tiklīdz partijas nominējušas premjera kandidātus, vismaz par to partiju premjera kandidātiem, kuru reitings balansē ap 5% barjeru, lai uz valdības izveides laiku vai pat vēl agrāk jau būtu skaidrs, kas ir kas. Var pretargumentēt, ka tādējādi drošības dienesti ietekmētu vēlētāju izvēli. Bet - vai vēlētājs netiek mānīts ar tādu premjera amata kandidātu, kurš tikai pēc vēlēšanām tiek diskvalificēts, nespējot saņemt pielaidi?

Protams, pielaide nav vienīgais iemesls, kāpēc daļa politiķu rezervēti izturas pret Gobzemu kā nākamo premjeru. Starp prezidenta nosauktajiem kritērijiem bija arī laba reputācija. Te var piesaukt virkni lietu, kuras varētu tā interpretēt, sākot jau no veciem grēkiem ar sadarbību ar bijušo maksātnespējas administratoru, tagad finanšu noziegumos apsūdzēto Māri Sprūdu, bet mazāk vietas interpretācijām atstāj Latvijas zvērinātu advokātu padomes lēmums par Gobzema izslēgšanu no advokatūras ne tikai par ētikas, bet arī likumpārkāpumiem.

Kas attiecas uz valdības veidošanas sarunu menedžmentu, Gobzems un viņa komandas tiltiņš ir mācījies no Bordāna kļūdām un procesu organizē uzmanīgāk, ir vairāk gatavs uz kompromisiem, tostarp ar savas partijas programmu un vēlētājiem solīto. Jaunais censonis neatslābst arī brīvdienās, tikšanās ar partijām turpmāk sola pat vairākkārt dienā. Taču diez vai no tikšanos skaita būs atkarīga Gobzema apstiprināšana. Jaunās Vienotības pārstāvis Krišjānis Kariņš pēc pusotru stundu ilgušajām sarunām sestdien secinājis: nekādas vienošanās, konkrētības, virzības uz priekšu nav. Katrā ziņā Gobzems noturēsies ilgāk nekā Bordāns, kurš jau pēc pāris dienām tā vietā, lai melnu muti ar partijām meklētu kompromisus, sāka spēli uz publiku - sūdzēšanos par partneriem preses konferencē. Gobzems gan arī neiztiek bez plašākas sabiedrības, sava elektorāta uzsildīšanas. Var jau, kā sporta sacensībās, piemēram, volejbolā, līdzjutējus dēvēt par 7. spēlētāju, tomēr iznākums primāri būs atkarīgs no tiem, kas laukumā, Gobzema gadījumā - sešām (vai varbūt septiņām?) sarunās iesaistītajām partijām, kurās Gobzems vēl nav pat kapteinis, tikai saspēles vadītājs. No kura daudz kas atkarīgs, bet ne mazāk kā no komandas biedriem un trenera, kurš var viņu kādā brīdī nomainīt. Piemēram, pēc nedēļas, kad Gobzemam būs pieteikts šahs, mats vai iestājusies pati situācija.