Ne-cilvēciskais faktors
 
©F64 Photo Agency

Programmas un darāmie darbi, nevis amati partiju līderu pēcvēlēšanu runās klasiski tiek skandēti kā primārie faktori valdības veidošanas sarunās. Šo pantiņu pēc vēlēšanām dzirdam ikreiz, un arī jauno partiju līderi to labi iemācījušies, tikai nezin kāpēc pasniedz kā pašu oriģinālprozu. Katrs pats sev Rainis.

Protams, partijām ir jāvienojas par to, ko un kādiem līdzekļiem izdarīt, jo īpaši, ja pieteikts daudz pārmaiņu, ja solīts tik daudz kā nekad un būtiskākais - lielākie vairāksolītāji arī valdībā teorētiski var būt vairākumā. Tas arī paģērētu lielas daļas solījumu izpildi - nebūtu alibi norakstīšanai uz vecajām smagumbumbām pie kājām. Realitātē lielākais šķērslis solījumu izpildē varētu būt nevis tās citas partijas, bet Latvijas ekonomikas un valsts budžeta objektīvās iespējas, kuras mākslīgi paplašināt neļaus arī Eiropas Savienības monetārās politikas un finanšu disciplīnas uzraudzības mehānismi. Var jau 3x500 solījumus norakstīt kā nebūtiskus un upurēt uz koalīcijas izveides altāra, kā svarīgāko saglabājot «tiesiskumu», par kura izpildes mērauklu varēs pasniegt ieņemtu Tieslietu ministriju. Atvainojiet, apvienotu tieslietu - iekšlietu ministriju. Ja jaunās valdības kodolu veidotu JKP un KPV LV, pieņemsim, Jāņa Bordāna vadībā, kurš tad būtu premjers, viņa partijai vajadzētu uzņemties arī Finanšu ministrijas vadību, bet tā, protams, nedrīkstētu izlaist no rokām tieslietu - iekšlietu ministriju ne tikai tāpēc, ka tas ir partijas identitātes pīlārs, bet arī tāpēc, lai Jutai Strīķei beidzot būtu ko vadīt. Protams, ar nosacījumu, ja viņa saņems pielaidi valsts noslēpumam. Atvainojiet par triviālo amatu dalīšanu, bet, sanāk, ka JKP minimālā programma tās premjerēšanas gadījumā ir trīs ļoti ietekmīgi portfeļi valdībā. Ministriju skaita samazināšanu KPV LV līderis ALdis Gobzems jau identificējis kā labu saskares punktu. JKP sola atstāt 8 ministrijas, KPV LV - 6, labi, kompromiss - 7, tad, ja tikpat mandātus ieguvusī KPV LV pastāvēs arī uz trīs portfeļiem, kas turklāt vairs nebūs tik spēcīgi, sanāk, ka pārējiem diviem vai pat trim (?) koalīcijas partneriem būs savā starpā jāsadala viens atlikušais ministra amats? Piemēram, Veselības ministriju Attīstībai/Par, kur ar steigu būs jāmetas darbā, lai paspētu atcelt obligāto veselības apdrošināšanu, par kuru daudzi jau veikuši iemaksas, būtiski samazināt medikamentu cenas, apmēram par 50% palielināt ārstu un māsiņu algas, ar burvju nūjiņas palīdzību likvidēt rindas uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem, pacientu līdzmaksājumi - divreiz mazāki... Un tas viss ar nosacījumu, ka «darba algas ir lielākas, bet darba nodokļi - mazāki», kā teikts Attīstībai/Par programmā un ko līdzīgi pauduši arī citi? Bet, paga, kā tad konservatīvie vienosies ar liberāļiem, kuriem viens no būtiskiem programmas pīlāriem, kas to atšķir no citiem un par ko arī daudzi balsoja, ir kopdzīves likums, no konservatīvām nostādnēm krasi atšķirīga pozīcija attiecībā pret viendzimuma attiecību jautājumiem? Vai pietiks ar «pārmaiņām» kā vienojošo elementu? Iepakojuma pārdošanai - varbūt, reālu pārmaiņu panākšanai - nez vai.

Lielāka konkurence jauno partiju starpā lika tām uzmanību izcīnīt ar agresiju, blefošanu ar pārliecību sejā, oponentu un pat žurnālistu pazemošanu, visa līdzšinējā noliegšanu un vairāksolīšanu, ar skaļumu, radikālismu, ekscentriskumu.

Gribētos jau, lai labie nodomi īstenojas, bet, kad pārsālīts ir gan ar solījumiem, gan savstarpējiem apvainojumiem pirms vēlēšanām, ticība mazinās. Un, ļoti iespējams (bez sīkākas izpētes, socioloģiskām aptaujām, kam pēc vēlēšanām arī daudzi varbūt ticēs mazāk), šī pārsālīšana arī bija viens no iemesliem zemajai vēlēšanu aktivitātei. Te sava loma noteikti ir arī lielajam emigrējušo skaitam, ilgstošajai neticībai valsts varai, partijām, Saeimai, valdībai, politikas netīrībai, kas liek no tās novērsties - bet tas tā bijis arī iepriekš, kad aktivitāte tomēr bija augstāka. Šoreiz nostrādājuši kādi papildu faktori. Turklāt - izvēle, par ko balsot, bija lielāka nekā citkārt. Tas, kas šīs vēlēšanas atšķīra no iepriekšējām, bija daudz aktīvāka sociālo tīklu izmantošana, lai neteiktu, to sava veida partejiska izvarošana un lielāks šova - cirka īpatsvars priekšvēlēšanu debatēs. Televīziju, radio formāti bija līdzīgi, kādi tie bija iepriekš. Citi bija dalībnieki. Lielāka konkurence jauno partiju starpā lika tām uzmanību izcīnīt ar agresiju, blefošanu ar pārliecību sejā, oponentu un pat žurnālistu pazemošanu, visa līdzšinējā noliegšanu un vairāksolīšanu, ar skaļumu, radikālismu, ekscentriskumu. Nedomājot par to, ka ar šiem pašiem cilvēkiem viņiem pēc tam diendienā būs jāstrādā kopā, jāsveicinās, jārunā par konkrētiem likumprojektiem, iniciatīvām. Bija sajūta, ka kandidāti iepriekš brīdinājuši: sorry, es te uz pāris mēnešiem uzvilkšu cūkas masku un šļakstīšu vircu pa labi, pa kreisi, bet pēc vēlēšanām šo masku noņemšu un viss būs ok! Šis laiks drīzāk jādēvē nevis par priekšvēlēšanu, bet par nepieskaitāmības periodu! Pēcvēlēšanu līderu diskusija jau izskatījās kā pilnīgi ar citiem cilvēkiem - pēkšņi viens otru vairs nepārtrauc pusvārdā, nebļauj, neapsaukā, pat atvainojas, ka, iespējams, par garu runā, aicina aizmirst pirms vēlēšanām paustos apvainojumus - esot konstruktīvi jāsarunājas. It kā pirms tam nezinātu, ka tā nāksies darīt! Zināja, zināja, bet vēlētājiem rādīja lētu teātri, kas būtībā ir tas pats, kas vēlētāju uzpirkšana ar banāniem, tikai citā formātā. Iespējams, daudzi vēlētāji nevēlējās būt šā cirka uzpirkti vai vienkārši tika tā nogurdināti. Tādējādi cilvēciskais vai drīzāk - ne-cilvēciskais faktors, iespējams, nospēlējis lomu ne tikai vēlētāju aktivitātē, samazinot šīs Saeimas un nākamās valdības leģitimitāti, bet spēlēs arī valdības izveidē un turpmākajā tās stabilitātē un rīcībspējā.