Svaigi sezonas augļi, dārzeņi – jāuzņem vitamīni un šķiedrvielas, jāšķin tik iekšā! No veikala iznākam ar vairākiem plastmasas maisiņiem, jo – loģiski – nebērs taču ķiršus, redīsus, burkānus, kartupeļus, gaļu tāpat uz svariem un pēc tam visu kopā iepirkumu maisā! Vai tiešām jau par katru no šiem maisiņiem būs jānoskaita pāris eirocenti?
Tā vismaz to paredz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) virzītie un valdības atbalstītie grozījumi Iepakojuma likumā. Tiesa, par šādu varbūtību tika runāts jau labu laiku iepriekš, un, ja šiem grozījumiem būtu lielāks atbalsts, par mazajiem plastmasas maisiņiem mēs maksātu jau šodien. Nesamērīgs uzņēmēju lobijs vai tomēr apdomīga varas pauze, apzinoties, ka uzņēmēji ir tie, kas maksā nodokļus, uztur varas aparātu, tādēļ jāizvairās no viņu nevajadzīgas apgrūtināšanas? Vai vienkārši neiespringšana, līdz nesmeļas ūdens mutē? Un - vai šis ir nesamērīgs apgrūtinājums, vai tas tomēr attaisno mērķi - vides piesārņojuma mazināšanu? Plastmasas atkritumi veido lielāko daļu no kopējiem atkritumiem. Dažos pētījumos apgalvots, ka 2050. gadā pasaulē svara ziņā būšot vairāk plastmasas nekā zivju. Pasaulē ik minūti tiekot patērēts miljons plastmasas maisiņu, vairums no kuriem dabā nesadalās. Daudzas ekonomiski attīstītās valstis, tostarp ASV, sākušas vairāk uztraukties par to, kā ierobežot plastmasas patēriņu, kopš Ķīna pērn pieņēma lēmumu atteikties no daudzu attīstīto valstu plastmasas atkritumu ievešanas un pārstrādes. Kopš 1988. gada teju puse pasaules plastmasas atkritumu tika vesti uz Ķīnu.
Daudziem grūtāk nekā turēt automašīnā iepirkšanās komplektiņu ar maisiņiem un plastmasas kastītēm ir pārvarēt neērtības sajūtu «ko par mani padomās»
Eiropas Savienība jau 2015. gadā pieņēma direktīvu, paredzot būtiski samazināt plastmasas maisiņu patēriņu. Ik gadu ES tiek patērēti 100 miljoni plastmasas maisiņu, Latvijā - trīs miljoni jeb gandrīz četras tonnas. Tieši šī direktīva ir arī tā, kas mudina ieviest izmaiņas arī Latvijā. Vidēji viens Latvijas iedzīvotājs gadā patērē 190-200 maisiņu, turklāt 89% no tiem izmantoti tikai vienu reizi. ES mērķis ir pirmajā gadā panākt šā patēriņa samazināšanu līdz 90 maisiņiem gadā, līdz 2025. gadam - līdz 40 maisiņiem. Arvien vairāk, pieaugot labklājībai arī Latvijā, pieaug patēriņš un iepakojuma izmantošana, kamēr ar atkritumu šķirošanu un sašķirotā pārstrādi lepoties nevaram. Drīzāk otrādi - dažs labs gatavs pārdoties par vērdiņu, ļaujot ievest Latvijā svešus, turklāt bīstamus atkritumus, kurus pārstrādāt nespēj vai negrib.
Neapšaubāmi, jāpiekrīt mērķim - samazināt plastmasas patēriņu, tomēr nav pārliecības, ka maksas ieviešana par plastmasas maisiņiem būs galvenais instruments tā sasniegšanā. Pirmkārt, ir mīts, ka visur lielveikalos izliktie mazie, caurspīdīgie plastmasas maisiņi ir bez maksas. Veikala īpašnieki neko nedotē, viņi pelna. Par visu samaksā pircējs. Maksājot par precēm ar uzcenojumu, mēs samaksājam gan par «bezmaksas» maisiņiem, gan pārdevēju un citu darbinieku algas, gan telpu uzturēšanas, produktu glabāšanas, pārvadāšanas izmaksas, gan nodokļus, tostarp arī dabas resursa nodokli, kas jau tiek maksāts par plastmasas maisiņiem un kuru vēl plānots paaugstināt. Tas nozīmē, ka par šiem pašiem maisiņiem jau maksāsim vairāk pat tad, ja par tiem pie kases netiks iekasēta nauda.
Jā, finansiālais aspekts var mainīt paradumus, bet nav garantijas, ka papildu maksas ieviešanai būs būtisks efekts. Kad pirms pāris gadiem tika ieviesta maksa lielajiem maisiņiem lielveikalos, sākotnēji to patēriņš saruka, bet vēlāk atkal pieauga, piecu gadu laikā par 35%. Ja padomājam, vai uz 20-30 eiro iepirkuma summas fona lielveikalā pāris eirocentu vairāk vai mazāk par maisiņu būtiski motivēs pircēju upurēt kādas ērtības? Turklāt vai maksas ieviešana nekavēs izmantot jau reiz lietotos maisiņus atkārtoti? Kā pierādīšu pie kases, ka šis ir manis līdzpaņemtais maisiņš?
Vairāk ietekmēs aizklauvēšanās līdz apziņai, sirdij, dažādos veidos informējot par iepakojuma nesamērīgo patēriņu un nodarīto postu videi, kā arī tādas uzvedības kultūras kultivēšana, kurā savas taras vai maisiņu ņemšana līdzi uz veikalu tiek uztverta kā sociāli, ekoloģiski atbildīga rīcība, nevis nabadzības vai dīvainības izpausme. Daudziem grūtāk nekā turēt automašīnā iepirkšanās komplektiņu ar maisiņiem, plastmasas kastītēm un kādu burciņu ir pārvarēt neērtības sajūtu «ko par mani padomās».
Pagaidām nedaudz dārgāka alternatīva ir no atjaunojamiem resursiem ražotie biopolimēra maisiņi, kuri dabā ātri sadalās, bet, palielinoties to pieprasījumam, arī cena pamazām kļūs konkurētspējīgāka, turklāt to izmantošana arī būs laba iespēja patērētājiem un pārdevējiem parādīt savu ekoatbildību, samaksājot nedaudz dārgāk, bet saglabājot ērtības, sanitāro drošību.
Un to visu var un vajag darīt jau tagad, bez kaut kādiem direktīvu spaidiem un likuma grozījumiem.
