Satversmes tiesa (ST) ierosinājusi lietu par mazākumtautību skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā pēc Saeimas Saskaņas frakcijas deputātu un arī no tās izslēgtā deputāta Romana Miroslavska pieteikuma, kuri grozījumos saskata mazākumtautību diskrimināciju.
Lieta ierosināta un tālāk tiks skatīta laikā, kad jaunā Saskaņa ar tās latvisko sekciju cenšas pozicionēties sociāldemokrātiski, pārnacionāli un par krievvalodīgo interesēm programmā klusēs. Nesen intervijā Neatkarīgajai viens no Saskaņas jaunajiem un Vienotības bijušajiem kadriem Anrijs Matīss atzina, ka atbalsta pāreju uz mācībām latviešu valodā un, jautāts, kā nākotnē tamlīdzīgos jautājumos balsos, pauda: «Šie likumi ir pieņemti, izsludināti, jautājums ir atrisināts, un nedomāju, ka tie tiks vērti vaļā.»
Par to, vai likumus nāksies vērt vaļā, lems ST, un, ja tas tomēr būs jādara, Saskaņas eksperiments varētu piedzīvot jaunu posmu. Prognozēt ST lēmumu būtu kā zīlēt kafijas biezumos, tomēr ir vērts ielūkoties ST līdzšinējos argumentos un spriedumos attiecībā uz izglītības valodu.
Kad 2004. gadā tika noteikta latviešu (60%) un mazākumtautību (40%) valodu lietošanas proporcija skolās, netrūka protestētāju gan ielās, gan juridiskās kaujās.
Vienu Saeimas kreiso opozicionāru sūdzību ST nepieņēma, bet 2005. gadā prokrieviskās partijas panāca lietas izskatīšanu. Pieteikums tika noraidīts. Aspekti, kas tika un tiks vērtēti arī tagad, ir vairāki.
Viens no tiem - saudzējoša pāreja un izglītojamo interešu nodrošināšana, kvalitātes saglabāšana. Saudzējošās pārejas aspektu apstrīdēt grūti - valodu pastiprināti šogad sāks mācīt jau pirmsskolā, valsts valodā mācāmo priekšmetu proporciju skolās palielinās pamazām, nevis uzreiz. Tāpat mazākumtautību skolēniem saglabāsies iespēja apgūt mazākumtautību valodu, literatūru, kultūru, vēsturi. Izglītojamo interešu aizskārums iepriekš vērtēts, domājot par to, vai mazākumtautību skolu absolventi būs apguvuši valsts valodu tik labi, lai pretendētu uz valsts budžeta vietām Latvijas augstskolās. Arī te problēmām nevajadzētu būt.
Diskutablāk varētu būt ar kvalitātes aspektu, kur objektīvus mērījumus aizstāj dažādas interpretācijas, atkarībā no tā, ko vēlas panākt. Ap 2014. gadu varēja lasīt ziņas, ka mazākumtautību skolās ir labāki rezultāti eksaktajos priekšmetos, bet sliktāki valodās, bet pamazām šī starpība saruka. Tagad mazākumtautību skolās esot caurmērā sliktāki rezultāti centralizētajos eksāmenos, ko izglītības ministrs Kārlis Šadurskis skaidro ar to, ka tie vecāki, kas nopietni domā par bērnu izglītības kvalitāti, sūta bērnus uz Rīgas centra skolām, un kvalitātes kritums drīzāk saistāms nevis ar valodas programmu, bet skolu iztukšošanos mikrorajonos. Bet, ja jau ministrs saka, ka «mazākumtautību skolas uz leju velk latviešu valodas eksāmena ļoti sliktie rezultāti», tad nez vai var cerēt, ka skolēns var sasniegt labas sekmes priekšmetos, kurus viņš apgūst valodā, kuru zina «ļoti slikti». Baidos, ka te būs pārāk daudz politikas un rūpes par izglītības kvalitāti paliks otršķirīgas.
2005. gadā valodas proporciju noteikšana attaisnota ar leģitīmu mērķi - valsts valodas nostiprināšanas nepieciešamība postpadomju mantojuma apstākļos. Skumji gan būtu atzīt, ka vēl pēc padsmit gadiem valsts valodas pozīcijas joprojām ir ļodzīgas un progresa faktiski nav, ja reiz jāpieņem arvien jauni ierobežojumi.
Savukārt likumdevēja lēmuma apstrīdēšana nelīdzfinansēt tās privātskolas, kas neīsteno valsts akreditētas programmas latviešu valodā, piedzīvoja uzvaru ST. Tiesa gan atzina, ka normai ir leģitīms mērķis, jo «latviešu valodas pietiekama lietošana valstī joprojām ir apdraudēta», tādēļ jāveido tāda izglītības sistēma, kas nodrošinātu latviešu valodas efektīvu apmācību. Taču, ja reiz likums nosaka principu «nauda seko skolēnam», tad tam jāseko arī uz privātajām skolām, neatkarīgi no mācību valodas, bet valstij ar akreditācijas un citiem līdzekļiem jāsekmē valsts valodas apguve tajās. Vai nu nav jālīdzfinansē neviena privātā skola, vai jālīdzfinansē visas, lai nebūtu diskriminācijas pēc valodas pazīmes. Arguments par diskrimināciju būs svarīgs tagad, vērtējot atstāto iespēju mazākumtautību izglītības programmas saglabāt Eiropas Savienības valstu valodās un skolās, par kuru darbību noslēgti starpvalstu līgumi. Tā kā lielākoties ārpus ES esošo mazākumtautību skolas - piemēram, Rīgas Ukraiņu vidusskola, Rīgas Baltkrievu pamatskola, Š. Dubnova Rīgas Ebreju vidusskola - atrodas šo līgumu aizsardzībā (kāda nav, piemēram, Habad Ebreju privātajai vidusskolai), acīmredzams, ka grozījumu objekts ir tā sauktās krievu skolas.
Bet divkosīgi, ka tad, kad jāizvēlas otrā svešvaloda, joprojām absolūtajā vairākumā latviešu skolu sestklasnieku izvēle aprobežojas vien ar divām opcijām: vācu vai krievu. Arvien vairāk pēdējā laikā izvēlas krievu. Ja jau tik principiāli un tik saauguši ar ES, kāpēc nepiedāvājam skolēniem izvēlēties ES un pasaulē daudz plašāk lietotās spāņu vai franču valodu? Vai ķīniešu kā pasaulē izplatītāko un ekonomiskās lielvalsts, strauji augošā tirgus valodu? Tāpēc, ka ir principi un ir realitāte. Un realitāte ir tāda, ka joprojām, 14 gadus pēc iestāšanās ES, neesam spējuši pārorientēt mūsu izglītības, pedagogu sagatavošanu, domāšanu un joprojām slīdam pēc inerces pa vecajām sliedēm kā padomju laikos, kur vairumā skolu varēja apgūt tikai krievu, angļu un vācu valodu. Laiks iet, mēs stagnējam nacionālajos ķīviņos, domājot nevis par to, kādus jaunus apvāršņus pavērt, bet ko vēl ierobežot.
