Bēgļu papīrs Merkelei
Bēgļu jautājums pamatīgi sašūpojis Vācijas valdību un atbalsojas arī Latvijā, draudot pirms vēlēšanām uzjundīt sensitīvo bēgļu jautājumu. Cik liels pamats bažām?
Vismaz pagaidām nav runa par jaunām bēgļu kvotām, bet gan par to bēgļu atpakaļuzņemšanu, kuri pēc patvēruma saņemšanas Latvijā aizbraukuši uz Vāciju. Bet - vai tikai pie tā arī paliks?
Nedēļas nogalē ilgās nakts sarunās ES samitā Briselē panākta vienošanās par migrācijas politiku. Steiga bija vajadzīga, lai Vācijas kanclere Angela Merkele saglābtu ilgi, grūti tapušo CDU/ CSU/ SPD koalīciju. Šoreiz spiediens nenāca no sociāldemokrātiem, kuri pēc sākotnējās atteikšanās ar sakostiem zobiem un virkni prasībām piekrita pievienoties Merkeles valdībai, paglābjot valsti no ārkārtas vēlēšanām. Arvien uztājīgāka un atšķirīgāka bēgļu jautājumos kļūst CDU māsas partija CSU Bavārijā, kurp bēgļi tiecas visvairāk. Merkelei tikai līdz jūnija beigām laiku risinājuma rašanai bija devis iekšlietu ministru Horsts Zēhofers (CSU), kurš pretējā gadījumā draudēja izmantot savas ministra pilnvaras un liktu apturēt daļu migrantu uz Vācijas robežas. Šāda patvaļa varētu izsaukt valdības un abu kristīgo partiju alianses krīzi. Kaut kas steidzīgi bija jāsaķīlē, un pēc tāda steigā saķīlēta auto ar apšaubāmu iespēju tālu tikt šī vienošanās arī izskatās. Un Zēhoferu tā nav nomierinājusi.
Čehija un Ungārija noliegušas, ka tās līdz ar padsmit citām valstīm vienojušās par operatīvu tajās pirmreizēji reģistrēto bēgļu atpakaļuzņemšanu. Latvijā - jā, protams! Premjers Māris Kučinskis apliecinājis kanclerei, ka ņemsim atpakaļ. Būtībā jau šī vienošanās neparedz neko jaunu, šādu kārtību jau paredzēja līdzšinējie noteikumi, kuri praksē netika pildīti, jo trūka efektīva mehānisma, kā to izdarīt. Bēgļi pēc statusa piešķiršanas cits pēc cita atstāja Latviju, liela daļa devās uz Vāciju, daži uz Skandināvijas valstīm. Jau esošais regulējums paredz - ja Latvijā vai citā valstī reģistrēts patvēruma meklētājs vai bēglis aizbrauc uz citu ES valsti, valsts palīdzību viņš var saņemt tikai pirmreizējās reģistrācijas valstī. Bet tikai neliela daļa laimes meklētāju, saņēmuši darba atļauju un pabalstu pieprasījuma noraidījumu, atgriezās Latvijā. No 2017. un 2018. gada sākumā saņemtajiem pieprasījumiem par 36 personu atpakaļuzņemšanu Latvijā ieradās tikai četras. Grūti saprast, kā Vācija piespiedīs cilvēkus atgriezties un palikt Latvijā un citās valstīs. ES jaunā vienošanās paģēr valstīm veikt likumdošanas un administratīvos pasākumus, lai nepieļautu jau uzņemto migrantu došanos uz citu valsti. Kādus administratīvos pasākumus Latvija vēl varētu veikt? Jau tagad statusu saņēmušiem pabalsta izmaksa tiek sasaistīta ar bezdarbnieka vai darba meklētāja pienākumu pildīšanu, t.i., regulāru Nodarbinātības valsts aģentūras apmeklēšanu. Ko vēl? Stingru apsardzi, lai neaizmūk? Viņiem taču ir tiesības brīvi pārvietoties! Pat, ja piedraudētu atņemt atbalstu, atgriežoties Latvijā, valstij tāpat būtu jādomā par to, kā viņi te dzīvos, lai nekļūtu par draudu citiem, paliekot uz ielas un bez iztikas līdzekļiem. Jautājums par atbalsta apmēru tieši pabalstu formā jau ir izdiskutēts krustu šķērsu, un skaidrs, ka to rietumvalstu un Vācijas līmenim nepietuvināsim, nespējot sniegt līdzīgu palīdzību vietējiem trūkumcietējiem vai pensionāriem. Saprotot, ka bumba lielā mērā ir pašas Vācijas pusē, arī SPD nākusi klajā ar savu piecu punktu plānu bēgļu politikā, kur viens no punktiem paredz atpakaļsūtīšanu neatstāt vairāku instanču rokās, ilgi stiepjot gumiju, bet noteikt vienu nacionālā līmeņa atbildīgo struktūru.
Bet - vai jautājums ir tikai par ES dalībvalstu jau uzņemto bēgļu migrāciju ES iekšienē?
Lai gan starptautiskā migrācija šogad ir ievērojami mazāka nekā iepriekšējos gadus, tomēr vasarā arvien jaunas bēgļu laivas virzās uz ES valstu krastiem. Papildus Sīrijai parādījies jauns bēgļu epicentrs - Jemena, kurā ieildzis pilsoņu karš ar starptautisku citu valstu spēku iesaisti, situācija saasinās, bads un militārā spriedze nemazinās. Irānas iejaukšanās Sīrijā, Jemenā, Irākā, Libānā nesola miermīlīgu konfliktu atrisināšanos, bet Eiropa pieklājīgi atturēsies, lai neapdraudētu kodolvienošanos ar Teherānu, no kuras izstājās ASV. Tātad - spiediens emigrēt no konfliktu un bada mocītām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm būs. Kamēr ģeopolitiskā kauliņu bīdīšana konfliktus neatrisina, nākas nodarboties ar sekām - migrāciju. Kur paliks jaunie bēgļi? Vai samitā pieņemtie risinājumi būs pietiekami un, galvenais, reāli? Te vēl atbilžu trūkst. Ir iecere par bloka līdzekļiem ES valstīs brīvprātīgi izveidot «kontrolētos centrus», kuros izskatīt jūrā izglābto bēgļu patvēruma pieprasījumus - kuri atbildīs kritērijiem, nosūtīs uz ES valstīm, kuras būs gatavas viņus brīvprātīgi uzņemt. Interesanti, kuras valstis steigs to brīvprātīgi darīt, ja jau negribēja piespiedu kārtā? Te būs problēmas.
Vai pārāk rožaini neizskatās arī iecere bēgļus maksimāli novirzīt uz Ziemeļāfrikas valstīm vēl pirms viņu izkāpšanas ES krastos? Maroka jau atteikusies no piedāvājuma. Kur nu, pašas Marokas cilvēki sēžas pārbāztajās laivās, lai migrētu uz turīgāko Eiropu! Trūkst vienošanās ar trešajām valstīm, nav skaidrs, ko tās prasīs un maksās. Turcijas pakalpojums ES maksāja sešus miljardus eiro, no tā Latvijas iemaksa - 4,3 miljoni. Vai sekos jauns «solidaritātes nodoklis»?
Zēhofers draud atkāpties, Merkeles valdība karājas mata galā, turklāt uzskatu atšķirības abu partiju biedru un atbalstītāju vidū kļūst arvien dziļākas, un daļa jau sāk lūkoties labēji radikālās AfD (Alternatīva Vācijai) virzienā. Turpinājums sekos.