Nav cietušo vai bērnu interešu aizstāvju?

Gada sākumā sabiedrību satricināja tiesībsarga biroja atklātie pārkāpumi bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainaži. Ārstēšana galvenokārt ārstu trūkuma dēļ lielā mērā tika aizstāta ar stundām ilgu bērnu piesiešanu, gan nespējot savaldīt bērnu agresijas vai pašsavainošanās lēkmes, gan sodot par sliktu uzvedību. Nu izrādās – cietušo nav! Vai tikai tāpēc, ka šie bērni paši nespēj aizstāvēt sevi un savas tiesības?

Pēc skandāla no amata tika atstādināta slimnīcas vadītāja un sākti divi kriminālprocesi par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgajiem, arī pat par seksuālu vardarbību. Smagas apsūdzības, uzklausīti vairāk nekā simt liecinieku, bet izrādās - cietušo nav! Vai viss stāsts bijis tiesībsarga biroja pārspīlējumi, ko raisījis izpratnes trūkums par šādas iestādes darba un pacientu specifiku? Tā, protams, tur ir, un no malas notikušo ir vieglāk kritizēt nekā šajā iestādē strādāt.

Cietušo nav! Vai tikai tāpēc, ka šie bērni paši nespēj aizstāvēt sevi un savas tiesības?

Bērnu pārstāvju nevēlēšanās atzīt bērnus par cietušajiem lieku reizi apliecina, ka vairumā gadījumu viņi nevienam nav vajadzīgi, nevienu neinteresē viņu nākotne. Viņiem vien ļauj veģetēt un piecieš tiktāl, cik viņi netraucē iestāžu personālam. Ja traucē ar savu slikto uzvedību, prom uz psiheni! Problēmas izgaismošanas laikā Ainažos no 74 bērniem 37 bija no bērnu namiem un valsts sociālās aprūpes centriem, un joprojām vairums klientu esot no vieniem un tiem pašiem bērnunamiem.

Visdrīzāk, tikai daļa bērnu Ainažos bija tādi, kurus vecāki atveduši, cerot, ka viņiem te tiks sniegta kvalificēta medicīniskā palīdzība un problēmas mazināsies. Tā domāt vedina arī slimnīcas vadības ziņojums, kurā teikts, ka ne visi vecāki apmeklē bērnus un aizbilstamos un pēc izrakstīšanas pat atsakās viņus ņemt uz mājām. Iemesli - paši vecāki ir psihiski nelīdzsvaroti, vienaldzīgi, ar interesēm «par citām lietām», trūcīgi, baidoties no apkārtējo attieksmes. Saprotams, ka šāds vecāks, kas ticis vaļā no apgrūtinājuma, vai iestāde, kas kā sodu bērnam piemērojusi deportēšanu uz Ainažiem, nerakstīs iesniegumu, lai atzītu bērnu par cietušo, lai kādas priekšrocības un palīdzību no valsts tas solītu. Tas faktiski nozīmētu atzīt savu līdzdalību vardarbībā vai piekrišanu tai.

Var jau būt, ka kādu attur arī nevēlēšanās sodīt to Ainažu personālu, kas smagi strādāja, kā spēja, cīnoties ar ārstu trūkuma un bērnu reālas neārstēšanas sekām, kā arī Ainažos jau veiktās izmaiņas. Jāpiekrīt, ka tikai vainīgo sodīšana neatrisinās esošās problēmas, uz kurām jāraugās plašāk. Tas nav tikai jautājums par Ainažu personālu, aprīkojumu vai ārstu - bērnu psihiatru trūkumu Latvijā, kas tiek kompensēts ar palielinātu zāļu devu vai piesiešanu. Ainažu pārpofilēšana no slimnīcas par aprūpes iestādi un bērnu skaita būtiska samazināšana tajā ir tikai pielāgošanās problemātiskajai situācijai, nevis problēmas risinājums pēc būtības. Risinājumi nepieciešami kompleksi.

Laba ir ideja slimnīcu vietā veidot dienas centrus, kur arī strādātu bērnu psihiatru, sociālo darbinieku un klīnisko psihologu komandas. Diemžēl tas var atdurties pret katastrofālo speciālistu trūkumu. Bērnu psihiatru skaitu pat ar pašlaik palielināto mediķu algu tik ātri nepalielinās. Jau aktualizēts jautājums par ilgo mācību laiku augstskolā un rezidentūrā šīs specialitātes apgūšanā, bet, pat ja te tiks veiktas izmaiņas, praksē tās sajutīs pēc vairākiem gadiem. Un arī tad - varbūt. Ātrāk sakārtojams jautājums būtu par psihosociālās ārstēšanas apmaksu, lai bērni netiktu zāļoti un vesti uz psihoneiroloģiskajām slimnīcām tikai tāpēc, ka tā ir materiāli izdevīgāk.

Cits, sazarotāks jautājums ir par to, lai būtu mazāk šo slimnīcu pacientu. Izskanot ziņām par bērnu nāvi vai vardarbību pret bērniem sociāli nelabvēlīgās, atkarību plosītās, degradētās ģimenēs, sabiedrība sašūmējas, valsts instances parunā un pierimst. Līdz nākamajai traģēdijai. Kā tuksnesī turpina vien skanēt daktera Pētera Kļavas dvēseles kliedzieni. Cik nav dzirdēti stāsti par bērniem, kas viens pēc otra vecākiem tiek atņemti, nonāk aprūpes iestādēs, audžuģimenēs. Labi, ja ne sterilizāciju, tad bezmaksas vai piespiedu ilgtermiņa kontracepciju šiem bezatbildīgajiem bērnu ražotājiem varētu nodrošināt! Katram var gadīties, bet biežāk šādi slimi - pamesti bērni, kas arī nonāk Ainažos, ir vecākiem ar atkarībām. Te sava loma ir sociālajiem darbiniekiem, kuri mums arī nav nedz pietiekamā skaitā, nedz pienācīgi apmaksāti.

No nonākšanas līdz psihoneiroloģiskām slimnīcām daudzus var pasargāt savlaicīga bērnu izņemšana no iestādēm un ģimeniskas, patiesi ieinteresētas aprūpes nodrošināšana, audžuģimeņu kustības attīstība un specializācija. Beidzot palielināts šo ģimeņu atalgojums un izdalītas un sāktas apmācīt krīzes audžuģimenes un audžuģimenes bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kurām jāsāk darboties no 1. jūlija. Izmaiņas gan kritizētas kā nepilnīgas visupirms tāpēc, ka nav nodalītas specializētās audžuģimenes bērniem līdz trīs gadu vecumam un pusaudžiem. Vai šis būs pietiekams grūdiens sistēmas bērnu skaita samazināšanai un viņu problēmu risināšanai, rādīs laiks, bet vismaz virziens uzņemts pareizs. Arī ar valsts atbalstu nevalstiskā sektora veidotiem ārpusģimenes aprūpes atbalsta centriem. Bet sadarbība starp dažādām ministrijām un institūcijām vēl joprojām klibo - te nederēs viensētas domāšana.