Pasaules bankas (PB) eksperti Latvijā ierosinājuši pārtraukt no valsts budžeta finansēt sporta programmas un ietaupīt 14 miljonus latu gadā. Tie ir sporta skolu audzēkņi, treneri, augstu sasniegumu sports, olimpieši, dažāda līmeņa sacensības, arī Siguldas kamaniņu un bobsleja trase, Murjāņu Sporta ģimnāzija, virkne citu sporta bāžu. Jālikvidē nevajadzīgie tēriņi...
PB ieteikums atņemt jau tā mazos valsts līdzekļus sporta programmai ir cinisks. Atliek tikai cerēt, ka politiķiem šoreiz pietiks veselā saprāta to neīstenot. Valdības, aizdevēju, sabiedrības un Satversmes attiecību vēsture diemžēl par to neļauj būt pārliecinātiem, tādēļ neviens vārds, arguments, neviena akcija sporta atbalstam Latvijā nevar būt lieka. Arī olimpiešu draudi pamest valsti. Varbūt viņus respektēs vairāk nekā lauku trenerus un jaunos sportistus, lai gan par pēdējiem valstij pat būtu lielāka rūpe turama. Es te nerunāju par atbildības bīdīšanu dokumentos, cik un par ko jārūpējas valstij, cik pašvaldībām, cik pašiem vecākiem, sportistiem, biznesam. Bet par būtību, par to, cik un vai valstij rūp savi cilvēki, viņu dzīves kvalitāte, sabiedrības kvalitāte, kvantitāte, Latvijas vārds un lepnums par to.
Normālam cilvēkam vispār grūti aptvert to, kā var iedomāties praktiski iznīdēt sporta sistēmu. Līdzīgi kā Gruziju pludmales volejbolā pārstāv divi brazīlieši ar pseidonīmiem Georg&Gia, īstenojot šos ieteikumus, zem Latvijas vārda bīčā vairs nebūs Samoilova, Pļaviņa, Minusas, Jursones, bet kādi Lat&Via latīņamerikāņi, etiopiešu uzvārdi būs lasāmi Prokopčukas vietā, bet vingrotājus, kas tā mokās ar sporta bāzes un kadru problēmām, neraugoties uz Vihrova panākumiem, eksportēsim no Ķīnas. Tur viņu pietiek un pāri paliek, uztaisīsim par kādu Ri&Ga. Bet var arī gadīties, ka mūs vispār vairs neinteresēs vai arī nevarēsim atļauties nekādu Latvijas pārstāvību sporta sacensībās, izņemot dažus komerciālos sporta veidus, kas vēl pāris gadus turēsies virs ūdens ar sponsoru palīdzību. Bet arī to nogrimšana būtu laika jautājums, jo zudīs sponsoru interese sakarā ar rezultātu kritumu, ko radīs jauno sportistu krīze. To bāze lielākoties ir sporta skolas, gan Murjāņos, gan Rīgā, gan lauku skolās. Bet PB ieteikums nozīmē sporta skolu agrāku vai vēlāku nāvi. Savukārt, ja valsts nefinansēs augsto sasniegumu sportu, arī jaunajiem sportistiem nebūs paraugu, uz ko tiekties, un motivācija sportot zudīs.
2009. gada sākumā sportam valsts bija atvēlējusi 28 miljonus latu, kas ar budžeta grozījumiem saruka līdz 17 miljoniem, bet šogad jau atvēlēti vien 14 miljoni. Proporcionāli vienas no lielākajām cietējām bija tieši sporta skolas. Loģiku un analīzi gaidīt bija lieki, vienkārši FM lineāls un šķēres. Par sporta jomu atbildīgās Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji žēlojās, ka 2,3 miljoni latu no 2009. gada 1. septembra tika noņemti, pat iepriekš nebrīdinot. Vienkārši atnāca FM rīkojums ar piebildi: mērķdotācija pašvaldību dibinātām sporta skolām neesot IZM uzdevums. Valsts kārtējo reizi novēla atbildību no sevis ar primitīvu frāzi.
Labi, var diskutēt par to, cik lielā mērā sporta uzturēšanā jāiesaistās pašvaldībai, cik valstij, bet formula, ka pašvaldības pamatā uztur sporta bāzes, bet valsts maksā sporta pedagogu algas, bija visnotaļ loģiska. Ja visu uzkrautu tikai pašvaldībām, sports būtu pieejams varbūt vienīgi lielajās pilsētās, savukārt laukos tas pat nekļūtu par elitāru lietu, bet nomirtu. Tur nekad nebūs tik liela cilvēku skaita, kas varētu pilnībā segt izdevumus, kuri nepieciešami, lai uzturētu sporta bāzes, noturētu trenerus, sagādātu inventāru, radītu konkurenci audzēkņu vidū, kas nodrošinātu tiekšanos uz izaugsmi. Pēdējos gados labierīkotās sporta bāzes kļūs liekas, jo nebūs kam tajās sportot, tās nebūs jēgas arī uzturēt. Tā būs vēl lielāka izšķērdība. Iespēju trūkums, vienalga, vai nodarboties ar sportu, mākslu, paplašināt savu redzesloku, pilnveidot personību, ir nozīmīgs stimuls šādas vietas pamešanai – lauku izmiršana turpināsies vēl straujāk. Arī degradācja, jo sporta skolas laukos veic arī sava veida sociālu funkciju. Diemžēl jau pēc pērnā gada šņāpieniem sporta skolās audzēkņu skaits sarucis apmēram par trešdaļu.
Nolaisto sporta būvju atjaunošana varētu maksāt dārgāk nekā sporta uzturēšana pie dzīvības, bet vēl grūtāk būs atjaunot cilvēku ticību valstij, kura nodod pamatvērtības. Jo sports nav luksusa prece. Pat, ja sporta skolas audzēknis nekļūst par izcilu sportistu un starptautisko sacensību medaļnieku, viņā ieguldītā nauda nebūs zemē nomesta. Ir zinātniski pierādīts, ka fiziskās aktivitātes stimulē arī smadzeņu darbību, organisma funkcionālās, reproduktīvās spējas, nostiprina veselību, veido personību, mazina tieksmi uz kaitīgiem ieradumiem. Labās ietekmes uzskaitījumu tā varētu turpināt. Gudras valstis par to gatavas ne tikai runāt, bet arī realizēt politikā, tostarp vilinot pie sevis labus sportistus un maksājot viņiem vēl stipendijas augstskolās. Vienlaikus – sekmīgas mācības ir šo sportistu uzturēšanas pamatlikums, jo ir zināms, ka zema intelekta vai vienkārši slinks cilvēks mācībās nebūs arī izcils sportists. Šis ir instruments, kā veidot kvalitatīvu nāciju šodien un ilgtermiņā, selekcionēt tās genofondu, vadīt migrācijas procesu. Tam pretstats ir lētā darbaspēka aicināšana uz valsti, kas Latvijai kopš padomju gadiem labi zināma.
Nesen intervijā Neatkarīgajai Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane atklāja, ka valsts funkciju izvērtēšanas un samazināšanas dēļ kopējā ekonomija gada laikā bijusi 700 miljoni latu, no kuriem vairāk nekā 650 miljoni iegūti funkciju optimizēšanas un valsts pārvaldes reorganizācijas rezultātā. Sportam minimāli nepieciešamie 14 miljoni uz šā fona izskatās smieklīgi mazi un salīdzinoši nozīmīgi, lai to nogriešanu nepiedotu.