Kauliņi mesti. Arī politiķiem
Pirmais solījums, ko sabiedrība gribēja dzirdēt pēc advokāta, maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības, bija nevis par milzu resursu veltīšanu slepkavības atklāšanai, bet gan – ko politiķi darīs, lai politiski piesegtā un izmantotā mafijveidīgā maksātnespējas administrēšanas sistēma tiktu lauzta.
Ja neskaita pāris politiskos opozicionārus un politiskās karjeras veidotājus uz skaļu lietu bāzes, šajā jautājuma sadaļā valda vien spīdīgos papīrīšos iepakotas frāzes par pēdējos gados veikto nozares sakārtošanu, procesa uzraudzības un sodu pastiprināšanu par pārkāpumiem, ko, redz, novērtējuši arī eksperti no Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda, Ārvalstu investoru padomes un nez no kurienes vēl.
Tādējādi uzreiz pēc Bunkus slepkavības vajadzēja sekot tieslietu ministra un ar administratoriem saistītās Nacionālās apcienības pārstāvja Rasnača paziņojumam par demisiju
Interesants ir Maksātnespējas administrācijas (MA) mājaslapā citētais bijušās Ārvalstu investoru padomes pārstāves, tagad Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta vadītājas Ilzes Znotiņas izteikums: «Piecos gados notikušas ļoti lielas pārmaiņas. Sākām ar to brīdi, ka maksātnespējas jomā bijām tiešām dziļā bedrē - bija parādījušies daudzi īpatnēji grupējumi un cilvēki bija iebiedēti, gan parastie uzņēmēji, gan bieži vien tiesībsargājošo iestāžu darbinieki nebija īpaši spējīgi cīnīties pret šiem grupējumiem. Tagad notikušas pozitīvas pārmaiņas, īpaši pēdējā gada laikā.» Grupējumi gan nevis bija, bet joprojām ir, un, ja politiķi neizrādīs politisko drosmi, arī būs un turpinās «sakārtot» nozari pa savam.
Tas, ka pašslavinošie ziņojumi rakstīti pirms nozares «sakārtošanas» izpausmes Aizsaules ielā, jomu uzraugošajam tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam nav šķērslis. Turklāt lielā mērā tie veidoti, balstoties uz likumdošanas analīzi, kas maksātnespējas procesā Latvijas stilā spēlē otršķirīgu lomu, un ziņām no MA, kas ir administratorus uzraugoša un kontrolējoša iestāde, bet pār kuru arī tiek mesta šaubu ēna par iesaistīšanos administratoru grupējumu cīņās. Jā, gada ziņojumos minētas arī administratoru pārbaudes un konstatētie pārkāpumi, kādi pērn fiksēti 12% no pārbaudītajiem gadījumiem. Šāds īpatsvars, manuprāt, ir nevis uzslavas, bet satraukuma vērts, turklāt jāņem vērā, ka tā ir tikai aisberga redzamā daļa un nu jau vairāk runāt sākušo uzņēmēju aprakstītās izspiešanas shēmas šajā statistikā neietilpst.
Tādējādi uzreiz pēc Bunkus slepkavības vajadzēja sekot tieslietu ministra un ar administratoriem saistītās Nacionālās apcienības pārstāvja Rasnača paziņojumam par demisiju vai arī konkrētām darbībām, lai par administratoru kumosiem cīņa neritētu šādi, lai tie pašiem administratoriem nesprūstu rīklē un lai sabiedrībai, uzņēmējiem neveidotos tik baisa aina par šo cunfti, kāda tā ir pašlaik.
Vai politiķi nav pajautājuši, kāpēc maksātnespējas administratora vārds kļuvis par lamuvārdu un arī šajā slepkavības lietā princips «par aizgājējiem labu vai neko» nestrādā un naids pret šo rūpalu valda pār vispārcilvēcisku līdzjūtību? Arī tiem, kas paši nav piedzīvojuši maksātnespējas administratoru apstrādi, izkristalizējies viedoklis par administratoru shēmām un viegli iegūstamo miljonu peļņu uz citu nelaimes rēķina, politiskās arēnas izmantošanu cīņā par treknākiem kumosiem, partijas ziedojumu atstrādāšanu, iesaistoties administratoru tirgus pārdalē. Arī Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija steidz palīgā un prātuļo, ka nez vai ABLV banka varētu tik caurspīdīgi pati likvidēties, kā to varētu izdarīt kāds no administratoru grupējumiem. Varētu likvidēt to tikpat sekmīgi kā Trasta komercbanku (TKB), kur vispirms viens - Māra Sprūda - grupējums izsmeļ, ko var, un izspiež naudu no kreditoriem, izpelnoties rokudzelžus un pantu par izspiešanu organizētā grupā, tad nākamais - Bunkus - grupējums ar Vienotības protežēto Armandu Rasu priekšgalā pusgada laikā sev izceļ nepilnus trīs miljonus eiro!
Visu neatrisinās tikai milzīgo un bieži vien pūlēm neatbilstošo oficiālo ienākumu limitēšana, tomēr arī tā ir būtiska. Ļaujot vienai cunftei akumulēt tik milzīgus līdzekļus, ar kuriem tālāk var ietekmēt un uzpirkt dažādu jomu speciālistus un partijas, tiek radīts neatšķetināms zirnekļa tīkls. Martā gan Saeima pieņēma grozījumus likumos, kas likvidatoru ienākumus limitēja līdz 100 000 eiro mēnesī. Tas ir apmēram piecreiz mazāk, nekā grāba TKB likvidētāji, tomēr arī - ne maza summa, jo īpaši, ja var pastiept garumā procesu.
Ja būtu normāls un pamatots šīs profesijas prestižs, pēc administratora slepkavības visiem vajadzēja brēkt, ka šis ir nopietns uzbrukums valstij. Maksātnespējas administrācija ir valsts iestāde! Tā reprezentē valsti, «īsteno valsts politiku tiesiskās aizsardzības procesa un maksātnespējas procesa jautājumos»! Tādējādi politiskajām valsts amatpersonām arī jāuzņemas atbildība par šajā jomā notiekošo! Ja administratori ir reketējuši vēl maksātspējīgos un maksātnespējīgos uzņēmējus, tas nozīmē, ka valsts viņus ir reketējusi. Un valsts, tostarp KNAB, ir veikusi tikai tik vārgulīgas kustības, lai varētu atskaitīties starptautiskajiem pārraugiem, bet nepārcirstu šo Gordija mezglu. Izaudzējusi odzi azotē.
Šī ir klēpī iekritusi iespēja beidzot tiešām rīkoties un negaidīt otras administratoru nometnes atriebību. Lai arī ZZS vārds netiek tik cieši saistīts ar kādu no administratoru grupējumiem kā Nacionālās apvienības un Vienotības, tai kā premjera partijai un Finanšu ministrijas/Valsts ieņēmuma dienesta (VID) pārraudzei nav pamata stāvēt malā. Starp citu, kur ir VID skaidrojumi par izskanējušo Mārtiņa Bunkus brāļa Kaspara sniegto palīdzīgo roku brāļa vai viņa cilvēku administrēto uzņēmumu lietu «sakārtošanā»? Valsts iestādei, amatpersonām nebūtu sabiedrībai nekas jāpaskaidro? Ēna un sabiedrības dusmas par šādu lietu kārtošanu krīt uz visu valsti, visu politisko un tiesisko ķēķi. Kauliņi ir mesti - arī politiķiem!