Divtik vairāk nepiedzemdēsim. Jārok vairākos virzienos
Tas, ka no trijām Baltijas valstīm vienīgi Igaunijā pērn pieaudzis iedzīvotāju skaits, jau vairs nepārsteidz. Uzmanību vairāk saista dati par to, ka iedzīvotāju skaita kritumu Latvijas un Lietuvas gadījumā amortizē iebraucēji, reemigranti, bet Igaunijas gadījumā tieši viņi dod pamanāmu plusa zīmi.
Jau gara acīm redzu, kā, pat neizlasījuši tālāk, mūsu patriotiskākie no patriotiskākajiem jau raksta «velkomistus» nozākājošus komentārus, bet runa nav par to. Ir nopietni jādomā par kompleksu pieeju demogrāfijas politikai, lai neradītu milzu slogu strādājošajiem, jo redzams, ka pat Igaunijas progresīvā dzimstības atbalsta politika nespēj nodrošināt pastāvīgi pozitīvu dzimstības saldo.
Ir jāmaina domāšana. Tieši otrādi - jau studējošie, gan latvieši, gan citi, jau jāintegrē darbā, kas ir papildu piesaistes faktors valstij.
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem Igaunijā 2018. gada sākumā bija 1 319 000 iedzīvotāju - par 3500 vairāk nekā 2017. gadā. Kamēr dabiskā pieauguma rādītāji ir ar mīnusa zīmi (pērn piedzima 13,8 tūkstoši, nomira 15,5 tūkstoši), starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā klāt nākuši 5,2 tūkstoši. Arī igauņi emigrē - pērn izceļoja 12,4 tūkstoši, bet ieradās vairāk - 17,6 tūkstoši. Tieši, kas veicinājis to, ka jau trešo gadu pēc kārtas Igaunijā vairāk iebrauc nekā izbrauc, ir plašākas izpētes vērts, bet noteikti te savu artavu dod augstāks vidējās algas līmenis. Var vēl analizēt jau minēto ģimeņu atbalsta politiku, izglītības kvalitāti, nodokļus, birokrātiju, biznesa vidi, infrastruktūru, emocionālo piesaisti un visas citas lietas, kas ietekmē dzīves kvalitāti.
Latvijā pērn no citām valstīm ieradās par 1600 cilvēkiem vairāk nekā pirms gada, tomēr izbrauca teju divreiz vairāk (17,7 tūkstoši) nekā atbrauca (9,9 tūkstoši), no kuriem nedaudz vairāk kā puse saistīti ar Latviju (CSP). Atgriežas arī jauno laiku emigranti, bet, kamēr prombraucēju ir krietni vairāk, nav, ar ko lepoties. Saskaņā tikai ar oficiālo statistiku vidēji Latviju ik dienu pamet teju 50 cilvēku! Ik dienu! Ik mēnesi pazūd viens ciems, un šie ciemi arī reāli pazūd, jo īpaši Latgalē, kas tukšojas visstraujāk - pērn par 5,4 tūkstošiem jeb 2%. Kopumā pērn esam kļuvuši par 15,7 tūkstošiem jeb 0,8% iedzīvotāju nabagāki. Statistika apstiprina arī, ka jau apnikusī biedēšana ar sabiedrības novecošanos ir realitāte. Iedzīvotāju skaits vecumā no 65 gadiem turpina palielināties, tādi ir apmēram piektdaļa iedzīvotāju.
Lai demogrāfija būtu pa nullēm, ik dienu būtu jāpiedzimst nevis 38 bērniem, bet 66 - teju divtik vairāk. Pat, ja ieviestu solītos 100 eiro par trešo bērnu un vēl vairāk par nākamajiem bērniem, šim skaitlim nespēsim pietuvoties. Turklāt - pēdējos gados jau kļūst vairāk otro, trešo un ceturto bērnu. Mums vajadzīgi vienkārši vairāk cilvēku! Neraugoties uz daudz lielākiem pabalstiem, jo īpaši par vairākiem bērniem, Igaunijā arī pērn reģistrēts dzimstības kritums, un absolūtajos skaitļos tās dzimstības rādītāji ir ļoti līdzīgi Latvijas rādītājiem. Tas nenozīmē, ka nav jēgas investēt dzimstības veicināšanā, ģimeņu atbalstā. Tas noteikti jādara, turklāt konsekventi. Bet, raugoties uz statistiku, arī ir skaidrs, ka tikai ar to vien Latviju neizvilksim. Ir jārok vairākos virzienos!
Lai arī pirmā reemigrācijas programma nebija veiksmīga, ir jāturpina meklēt risinājumi aizbraukušo atgriešanai. Jo vairāk atgriežas, jo lielāka iespēja, ka arī vairāk dzims bērnu, kaut vai tikai tāpēc, ka būs vairāk cilvēku reproduktīvajā vecumā. Bet vēl lielākas rūpes jāizrāda par esošo cilvēku nosargāšanu. Kā? Šī ir ļoti plaša tēma. Primāri ir ekonomiskā izaugsme, bet ne tikai. Un - jāļauj dot pienesumu šai izaugsmei arī iebraucējiem, jo īpaši, ņemot vērā vecuma struktūru. Vispirms jāsaražo nauda, lai būtu, no kā maksāt. Bet te politiķi nespēj pieņemt lēmumu pat attiecībā uz stingri reglamentētu un kontrolētu noteiktu jomu darbaspēka iebraukšanu. Arī ārvalstu studentu resurss netiek pilnvērtīgi izmantots. Studenti ir labākā daļa, ko varam piesaistīt no ārvalstīm, - izglītoti, eiropeizēti, valodu daudzmaz apguvuši, vidi un kultūru iepazinuši, maksātspējīgi jauni cilvēki. Tā vietā, lai viņus iesaistītu darba tirgū, kur nebūt nav strādāt varošu un gribošu cilvēku pārprodukcija, politiķi piekasās par to, ka ārvalstu studenti paralēli studijām arī strādā, un pat rosina speciālu likumu, lai aizliegtu studijas savienot ar darbu. Ar šādu pieeju esošajā demogrāfiskajā situācijā mēs rietumeiropas valstis nepanāksim ne ar kādām fondu naudām! Turklāt tās arī sarūk.
Ir jāmaina domāšana. Tieši otrādi - jau studējošie, gan latvieši, gan citi, jau jāintegrē darbā, kas ir papildu piesaistes faktors valstij. Arī ārvalstnieki - lai strādā (legāli!), jo tas tikai vairo mūsu visu labklājību! Apvienotajos Arābu Emirātos, neskaitot valsts pārvaldi, policiju un vēl atsevišķus valstiski svarīgus amatus, strādā faktiski tikai iebraucēji. Vietējie ir saimnieki, resursu īpašnieki, kas saņem augļus no viņu darba. Un, protams, naftas. Tās mums diemžēl nav, un bez tās tādu labklājības līmeni mums nesasniegt, bet šis ir virziens, kurā jādomā. Un maksimāli jāatbalsta vietējā kapitāla uzņēmumi. Bet mums ir otrādi - atbalstām ārvalstu investorus, pārdodam viņiem lauksaimniecības zemi un mežus un paši strādājam un pelnām viņiem.