Atbildes ir – vai arī politiskā griba?
 
©F64

Saeimas deputāti, vismaz no Nacionālās drošības komisijas, ērti iekārtojušies – savu pienākumu pieņemt konkrētus lēmumus likumu veidā tā paģēr no citām iestādēm, kam likumi jāpilda.

Maija sākumā Nacionālās drošības komisija (NDK) pārmeta Nacionālajas elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) bezdarbību un iniciatīvas trūkumu Krievijas televīzijas kanālu un tās propagandas ierobežošanā, Kultūras ministrija neesot sagatavojusi priekšlikumus informatīvās telpas aizsardzībai. Pēc NDK priekšsēdētājas Ineses Lībiņas-Egneres domām, kabeļtelevīzijas pamatpaketēs nevajadzētu iekļaut «Kremļa propagandas kanālus». NEPLP uz pārmetumiem vakar atbildēja ar saviem priekšlikumiem, kamēr Saeimas aktivitāte aizsniegusies vien līdz komisijām nodotiem likuma grozījumiem, kas paģēr televīzijas pakalpojumu pamatpakās vismaz 90% satura Eiropas Savienības dalībvalstu valodās.

Šis ir pārāk šaurs, vienkāršots un apšaubāmi efektīvs tvērums. Tas nozīmētu, ka no 47 Lattelecom standarta pakās esošajiem kanāliem tikai četri varēs būt krievu valodā. Nez vai šādā situācijā pakalpojuma sniedzējs atstās, piemēram, Kremlim nepakļauto alternatīvo kanālu Doždj, kurš nav tas populārākais pat Krievijas politikas noliedzēju vidū Latvijā. Sodīti jutīsies arī daudzi pensionāri - latvieši, kas nevar atļauties pietiekami bieži klātienē patērēt Latvijas kultūras vai izklaides produktus un brīvo laiku aizpilda ar Krievijas kanālu filmām, izklaides raidījumus, šoviem, humora raidījumiem, kādi mums nekad nebūs. Arī Latvijas televīzijas ar to nesalīdzināmi mazāko budžetu nespēj piedāvāt tādu vērienu. Latvieši pamatā skatās nevis Krievijas kanālu ziņas, bet patērē šo izklaidējošo sadaļu, paliekot imūni pret Krievijas propagandu. Lielāka tās predisponētība ir krieviski runājošajiem, bet nevar nogriezt tos vai citus kanālus atkarībā no dzimtās valodas.

Par to, ka uz tēmu jāskatās daudz plašāk, deputātiem jau norādīja Saeimas Analītiskais dienests tā nesenajā pētījumā par Krievijas ietekmi uz Latvijas informatīvo telpu. Visaptverošs, kvalitatīvs pētījums, kas atbilst uzdevuma mērķim «raksturot Krievijas ietekmi Latvijas informatīvajā telpā un iespējas šo ietekmi ierobežot». Jājautā, vai deputāti ir rūpīgi iepazinušies ar šā pētījuma saturu, vai tikai atķeksējuši tā paveikšanu? Pētījumā jau ir gan no NEPLP prasītās atbildes, gan citu jomu tvērums, kas ne mazāk kā TV un radio saturs ietekmē Latvijas informatīvo telpu, bet kam politiķi nepievērš pietiekamu uzmanību. Tikai ar kādu Krievijas TV kanālu aizliegšanu Latvijā, kas turklāt nav tik vienkārši izdarāms, efekta nebūs. Vairums Krievijas TV skatītāju ir tādi, kuri nevēlas karot ne vienā, ne otrā pusē, bet daļa savu viedokli pret Krievijas politiku nemainīs nekādu mūsu pūliņu rezultātā. Ierobežojumu piekritēja nav arī OECD, kam prioritāte ir vārda brīvība. Turklāt Krievijas TV kanāli nereti reģistrēti kādā ES valstī un Latvija nevar vienpusēji aizliegt to translāciju.

Ne mazāk būtiska, kā uzsver arī pētnieki, ir pašmāju informācijas kvalitāte, daudzveidība un pieejamība. Kāds ir valsts atbalsts medijiem, izņemot LTV un LR finansēšanu un neliela kauliņa atmešanu komercraidorganizācijām sabiedriskā pasūtījuma veidā? Kā tā atbalsta, piemēram, laikrakstus, kuriem internetizācijas laikā un Latvijas valodiski dalītajā vidē nav viegli izdzīvot? Ar PVN paaugstināšanu, kas 2008. gadā laikrakstiem tika uzrauta no 5 līdz 10% un vēl pēc trīs gadiem līdz 12%, ko vēl uzskatīja par laipnību, jo nepalielināja līdz piedraudētajam 21%? Lielākas rūpes tiek izrādītas par vēderu, samazinot PVN līdz 5% Latvijai raksturīgām ogām un dārzeņiem, tostarp poļu dārzeņiem, nekā par savas informatīvās telpas stiprināšanu. Paēduši esam...

Mazāk aktīvi deputāti ir arī attiecībā uz interneta vides uzraudzīšanu, kas ir grūtāk un kļūst par aizvien plašāk izmantotu Krievijas propagandas ieroci. Lai arī Latvijas sabiedrība esot diezgan noturīga pret hibrīdtroļļu vēstījumiem, tomēr nedrīkstētu ļaut viņiem sajusties neierobežotiem savās dezinformējošajās darbībās. Pētījumā minēts piemērs, kad Vācija pērn pieņēma likumu, kas paģēr no sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem ar vismaz diviem miljoniem reģistrēto lietotāju pēc attiecīga pieprasījuma operatīvi izņemt naida runu, viltus ziņas un cita veida nelikumīgu materiālu, paredzot līdz pat 50 miljoniem eiro soda naudu par prasības nepildīšanu. Latvijā KNAB izrādījis iniciatīvu, tiekoties ar Facebook pārstāvjiem un runājot par informācijas sniegšanu priekšvēlēšanu kontekstā, bet ar likumdošanas iniciatīvām iet kūtrāk.

Arī pētnieki uzsver, ka informācijas izplatīšanas iero-bežošana «ir tikai daļa no plašāka risinājumu kopuma». Bez jau minētās vietējās informācijas telpas un kvalitatīvas žurnālistikas stiprināšanas, jo īpaši krievu valodā, jāpievēršot uzmanība arī mediju pašregulācijai, medijpratībai, kā arī mediju satura uzraudzībai. Var

piekrist pētnieku teiktajam, ka «ierobežotu resursu apstākļos līdzšinējās uzraudzības aktivitātes bijušas sporādiskas».

Vēl viens darba lauks - rūpes par augsni, kādā krīt Krievijas propagandas sēkla. Un te nu politiķiem jāpaskatās pašiem uz sevi, vai viņi paši nekultivē vai nedod iemeslu Latvijas kā neizdevušās valsts sajūtas sēšanai, neeskalē nacionālos jautājumus politiski savtīgu mērķu labad. Arī pētnieki norāda uz lielo plaisu starp sabiedrību un Saeimu, valdību, iedzīvotāju kritisko viedokli par valsts ekonomisko stāvokli. Atbildes šajā pētījumā jau ir, vajadzīgs tikai politisks lēmums, pietiekama politiskā griba un rīcība!