Kampaņas vingrinājums
 
©F64

Latvijas Reģionu apvienība (LRA) izdomājusi jaunu hibrīdu Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtībā. Izskatīšanai Saeimā apvienība iesniegusi grozījumus, kas palielināšot sabiedrības lomu prezidenta izvēlē un nodrošināšot tāda prezidenta ievēlēšanu, ar kuru tauta varētu lepoties.

Skaistas frāzes, skaists iepakojums.

Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņa jau gadu gadiem no vēlēšanām uz vēlēšanām un starp tām bijis ejošs produkts partiju piedāvātajā ēdienkartē vēlētājiem. Tikai vēlētāji to jau atēdušies, un viņi labprātāk nobaudītu ko citu. Tautas vēlēta prezidenta ideja ilgu laiku bija ļoti populāra, un virkne partiju to lika savās priekšvēlēšanu programmās, bet tā arī neīstenoja. Vienmēr pietrūka divu trešdaļu deputātu atbalsta, kuram vajadzētu būt, ja solītais kristu makā. Rasti daudzi pretargumenti - gan pamatoti, gan aiz ausīm pievilkti, nereti partiju viedokļi mainījušies atkarībā no to esamības vai neesamības varā. Skaidrs, ka varas partijas nevēlas izlaist no rokām šo varas resursu - prezidenta izvēli, savukārt, opozīcijas partijas biežāk pieslienas tautas vēlēta prezidenta idejai, kas ir sabiedrībā populārāks priekšlikums, lai arī jau vēlētājus vairs ne tik aizraujošs. Pirmkārt, prezidenta izvēle nav sabiedrības prioritāšu un interešu toptēma, otrkārt - nu, cik var šo plati drillāt? Vēlētājiem jau sen skaidrs, ka tautas vēlētu prezidentu tiem neredzēt kā savas ausis. Ja vēl kaut kādu sakritību rezultātā varētu šim priekšlikumam savākt vienkāršo vairākumu, 51 balsi Saeimā, kas ir arī nepieciešama prezidenta ievēlēšanai, tad divu trešdaļu atbalstu Satversmes grozīšanai - nekādi. Tādējādi arī deputāti vairs neiespringst uz maksimālo programmu, bet ķimerējas ap detaļām. Pirms trīs gadiem izveidotā Saeimas darba grupa divos gados izperēja un pērn parlamentā iesniedza likumprojekta divus variantus: vienu - to pašu tautas vēlēto prezidentu, otrs paredzēja prezidenta ievēlēšanu ar elektoru kolēģijas palīdzību, kur parlamentāriešiem talkā nāktu 100 pašvaldību vadītāji (interesanti gan, kuru deviņu pašvaldību vadītāji tiktu atstāti aiz borta?). Apspriešanas gaitā parādījās vēl jau iepriekš arī neskaitāmas reizes izskanējusī versija, ka vienkārši vajag palielināt līdz divām trešdaļām prezidenta ievēlēšanai nepieciešamo parlamentāriešu balsu skaitu. Tas viss beidzās ar neko, un pagājušā gada nogalē Juridiskā komisija izveidoja kārtējo darba grupu ar uzdevumu vērtēt iespēju Valsts prezidentu Saeimā vēlēt atklātā balsojumā.

Riņķadancis ap prezidenta ievēlēšanu jau atgādina mūžīgās neauglīgās debates par pareizticīgo Ziemassvētkiem kā valsts svētkiem vai valsts autoceļu fonda atjaunošanu. Darba grupām, apakškomisijām ir, ar ko nodarboties, ir, ko pamest tautai, kad trūkst ideju, var papildināt priekšvēlēšanu programmas. Un mazāk populāras partijas var iespraukties dienaskārtībā, noķert vilni un piesaistīt vēlētāju uzmanību laikā, kad esošais Valsts prezidents paslīdējis uz banāna mizas un sabiedrība aizrāvusies ar prezidenta neveiksmju apspriešanu. Bet sausais atlikums ir tāds, kāds ir. Nekāds. Tieši tāda pati funkcija ir LRA piedāvājumam, kuru Saeimā varētu skatīt 10. maijā.

Radikālas izmaiņas vēlēšanu procesā tas neparedz, bet sabiedrībai sava teikšana būtu kandidātu atlasē - līdz balsošanai parlamentā tiktu tikai tie kandiāti, kuri baudītu vismaz 50 000 vēlētāju atbalstu, kas tiktu pausts elektroniskā balsošanā. Tādējādi tiktu izpildīts vēl viens kritērijs - prezidenta kandidātiem jābauda sabiedrības atbalsts. Šāds hibrīdražojums izskatās drīzāk pēc formāla ķeksīša sabiedrības iesaistē - tāpat kandidātus izvirzītu deputāti, partijas, kas par tiem arī balsotu - aizklāti, kā paredz esošā kārtība, vai atklāti, kā piedāvā LRA, tam nav būtiskas nozīmes. Turklāt, ja rēķinām, ka iepriekšējās vēlēšanās bija 1 552 235 balsstiesīgo, tad 50 000 iedzīvotāju balsu nozīmētu tikai nedaudz vairāk kā 3% balsstiesīgo atbalsta. Tad nu gan nozīmīgs sabiedrības atbalsts Valsts prezidentam! Šādu atbalstu var savākt no vienas interešu grupas!

Ja LRA patiesi gribētu kaut ko panākt, nevis tikai piesaistīt sev uzmanību, tā ar savu ideju būtu nākusi nevis separāti, bet virzījusi un meklējusi atbalstu darba grupā, koalīcijas partijās. Jo skaidrs, ka bez to atbalsta nekā nebūs. Tādējādi šis ir vien kārtējais priekšvēlēšanu kampaņas vingrinājums, kādus jau redzam un redzēsim vēl daudz.