Should i stay or should i go?
 
©F64

Latvijas Televīzijas (LTV) raidījuma Aculiecinieks sižets par ģimeni, kas pamet Latviju, izraisījis pamatīgu sabiedrības šūmēšanos un šķelšanos. Kairinājuma viena līnija ir par pašu aizbraukšanas/palikšanas tēmu, otra – par to, vai sabiedriskais medijs šādi propagandē emigrāciju un neizdevušās valsts tēlu.

Līdzīgi kā teju katra latvieša ģimene saskārusies ar Staļina režīma izsūtīšanu, tā mūsdienās - teju katrai ģimenei rados ir pa kādam Latviju brīvprātīgi atstājušajam, ja šajā kategorijā ieskaitām arī tos, kurus emigrācijā dzina patiesi spiedīgi materiālie apstākļi un bezizeja krīzes laikā. Tādēļ varētu domāt - ko tur villoties, katrs izdara savu izvēli, vadoties no virknes faktoru, prioritātēm, iespējām, vēlmēm, vīzijām. Pēc demogrāfu aplēsēm, Latviju joprojām pamet 10-20 tūkstoši cilvēku gadā, ik dienu pa 27-55 iedzīvotājiem! Tādējādi sižeta varoņu aizbraukšana, kā teiktu Atis Slakteris, ir «nothing special». Acīmredzot uzvilcis kas cits.

Sižets un tā apraksts sākas ar ievadu: «Rūta (30) un Māris (37) Treiji no Baldones ar savām trim meitām šovasar pārceļas dzīvot uz Angliju. Pavisam. Viņi ir aktīva, strādīga ģimene, kas vīlusies savā valstī.»

Daudzus aizkaitinājis tieši teksts par vilšanos valstī, citi tieši otrādi - nesaprot, kāpēc ikdienā visapkārt paužam sašutumu par varas savtīgu izmantošanu, shēmām, dažādām afērām uz iedzīvotāju maciņa rēķina, brūkošajiem ceļiem un veselības aprūpi, nodokļiem, pensijām, OIK utt., bet, kad kāda ģimene uz to atsaucas kā uz savas prombraukšanas iemeslu, sākas tās nonievāšana. Savā ziņā jāpiekrīt, ka vietējo nebūšanu kritizēšana ir palicēju prerogatīva, jo kritikas, ja vien nav plika gānīšanās un necenzētu lamu plūsma, mērķis vai vismaz cerība un vēlme ir mainīt pastāvošo kārtību. Prombraukšana jau ir neticēšana pārmaiņu iespējām, padošanās, bēgšana no problēmas risināšanas. Tā ir vilšanās ne tikai valstī, bet arī sevī, jo katrs šejienietis ir arī šīs valsts sastāvdaļa.

Treiju ģimene apzinās, ka būs lietas, kā Lielbritānijā viņiem pietrūks, bet ir gatavi maksāt šo cenu - par savu un bērnu ne tikai šodienas, bet arī nākotnes labklājību, stabilitāti. Šodien būtu nevietā teikt, ka cilvēki spēka gados nevar atrast darbu. Jautājums, vai darba alga apmierina viņu ambīcijas un rada drošības sajūtu, ka ar to spēs samaksāt par ārstēšanos, bērnu labu izglītību, ka nebūs nabagu vecumdienas... Tas, ka procentuāli Latvijas iedzīvotāji visvairāk pamet ekonomiski mazāk attīstītos reģionus un vietas ar augstāku bezdarbu, jo īpaši Latgali, liecina par to, ka primārie emigrējošajiem tomēr ir ekonomiskie apsvērumi. Arī aptaujas to skaidri apliecina, un tikai viencipara skaitļiem mērāms to emigrējušo īpatsvars, kas kā primāros nosauc citus faktorus. Kā primāros, jo sekundāri primārajai motivācijai pieplusojas vēl virkne citu. Lai gan stereotipiski domājam, ka ulmaņlaiku Latvijā visi teju peldējās Latvijas sviestā un bekonā, daudzi tomēr dzīvoja trūkumā, kā tas labi atainots arī nupat ekranizētajā Vizmas Belševicas stāstā Bille. Arī tagad - lai arī daļa sabiedrības kļuvusi turīgāka, kā socioloģisko aptauju datus analizē SKDS direktors Arnis Kaktiņš, katrs piektais Latvijas iedzīvotājs atzīst, ka faktiski dzīvo nabagu dzīvi, knapi savelk galus, nedaudz vairāk nekā pusei pietiek ikdienas tēriņiem, bet, piemēram, jauna televizora vai ledusskapja iegādei būtu jāņem kredīts. Padomju laikus piedzīvojušie cilvēki ir izķepurojušies ne no tāda trūkuma vien, bet jaunākā paaudze vairāk salīdzina situāciju nevis ar «toreiz», bet ar «citviet» Eiropā, kas mums atvērta. Kaktiņš secina: «Sabiedrība tomēr ir ļoti materiālistiski orientēta.» Un jo īpaši emigrējušo vidū labākas peļņas, dzīves labklājības iespēju faktors ir dominējošs, un tas nav nekas nosodāms. Vienīgi labāk būtu to atzīt, nevis šo vēlmi kautri slēpt zem nu jau novazātajām frāzēm par vilšanos valstī. Un sabiedriskajam medijam vēl piebalsot.

Nav runa par to, ka sabiedriskajiem medijiem nav jārunā par emigrāciju, jāizliekas, ka tās nav un tai nav cilvēciskās sejas. Ir jārunā, ir jāiedveš dzīvība kailajos statistikas skaitļos. Jārunā arī par reemigrāciju, cilvēkiem, kas atgriezušies. Un tādi stāsti arī tiek atklāti. Bet! Ja šāds stāsts tiek integrēts ziņu raidījumā Panorāmā, tad jāatzīst, ka tas nav veidots pēc kritiskas, objektīvas, neatkarīgas žurnālistikas principiem. Tas ir nekritisks, vienpusējs, sižeta varoņiem komplimentējošs. Vīlušies valstī? Jā, protams! Paši visu izdarījuši, bet sliktā valsts ierieba? Protams, kam tā neriebj! Tur darbs un radi jau gaida atplestām rokām un bērni labi iedzīvosies? No problem!

Labā ziņa ir tā, ko rāda šis virtuālais viedokļu kautiņš: neraugoties uz sūrošanos ikdienā par daudzām nebūšanām, vispārēja valsts vai Latvijas kā dzimtenes, zemes nonievāšana daudziem nešķiet simpātiska.

Respektējam katra izvēli, bet nemeklējam malējo vainīgo!