Reforma ministrijas nodarbinātībai?

Pērn solīja šogad pavasarī beidzot viest skaidrību par pašvaldību reformas galīgo variantu. Skaidrība ieviesta: pāris gadus muļļātā reforma faktiski izgāzusies.

Pilnveidot valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) tika uzdots gan Nacionālās attīstības plānā, gan valdības Rīcības plānā. Par to sāka runāt jau pēc 2008. gadā pieņemtās Administratīvi teritoriālās reformas (ATR), kas pašvaldību skaitu no vairāk nekā pustūkstoša kompresēja līdz 110 novadiem un deviņām republikas nozīmes pilsētām. Arī tolaik bija liela pašvaldību pretestība reformai, bet, izmantojot gan burkāna, gan pātagas metodi, tika sasniegts tajā brīdī iespējamais rezultāts. To gan nevar saukt par optimālu, jo pašvaldību nevienlīdzība gan iedzīvotāju skaita, gan teritorijas platības, gan novadu turīguma ziņā palikusi milzīga un nav jūtami mazinājusies. Nez vai reformu var uzskatīt par sekmīgu, ja divas trešdaļas pašvaldību nespēj nodrošināt savas funkcijas bez papildu dotācijām, ja teju puse pašvaldību neatbilst likumā noteiktajiem teritoriju izveides kritērijiem, ja 39 pašvaldībās iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā kritērijos noteiktie 4000 un iedzīvotāju skaits novados atšķiras vairāk nekā 30 reižu. Ir pašvaldības ar apmēram tūkstoti un pašvaldības ar 35 tūkstošiem iedzīvotāju. 52 pašvaldībās nav neviena ciema vai pilsētas ar iedzīvotāju skaitu virs 2000, arī Valmierai un Jēkabpilij republikas pilsētas statusam pietrūkst apmēram 2000 iedzīvotāju. Protams, var teikt, ka tā ir statistika un skaitļi uz papīra, «bet dzīvē viss ir savādāk». Tomēr, lai arī mazās pašvaldības varbūt emocionāli šķiet tuvākas tautai, to spēja attīstīt teritoriju, ražošanu, infrastruktūru, piesaistīt investīcijas, fondu līdzekļus joprojām ir vājas. Protams, apvienošana automātiski nevairo šo spēju, bet iespējas palielina gan. Tādējādi VARAM centieni turpināt reformu bija saprotami un loģiski.

Lai kaut kā stiprinātu joprojām mazās un vājās pašvaldības, pēc 2009. gadā īstenotās ATR plānoja veidot otrā līmeņa pašvaldības un turpināt novadu apvienošanu. VARAM sagatavoja projektu ar 16 apriņķiem, bet apriņķu iecere atbalstu neguva, un kopš 2015. gada sāka attīstīt ideju par amorfāku veidojumu - 29 sadarbības teritorijām. Mērķis esot nostiprināt teritorijas ekonomisko potenciālu tautsaimniecības izaugsmei ap reģionālās un nacionālās nozīmes centriem, veicinot valsts policentrisku attīstību.

Skan jau labi, bet virkne pašvaldību, jo īpaši mazākās, uz kurām tieši reforma būtu vairāk vērsta, netic, ka tā notiks, kamēr Latvijas Lielo pilsētu asociācija ieceri atbalsta. Sadarbības teritoriju noteikšana, tieši pretēji, ierobežošot pašvaldības realizēt to funkcijas, turklāt sadarbība jau notiekot daudz plašākā mērogā, nekā to paredzēja VARAM veidotā sadarbības karte. Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) spiediena rezultātā

VARAM no šīs kartes atteikusies, pārcelts termiņš likuma izmaiņu sagatavošanai no 2019. gada uz nezināmi ilgu laiku, kad jau VARAM un valdībā būs citi lēmēji. Būs vēl pāris gadi, ko ministrijai darīt, papīrus aprakstīt. VARAM ierēdņi gadiem strādājuši, veidojuši kartes, plānus, ministrs Kaspars Gerhards un citi ministrijas pārstāvji braukājuši pa pašvaldībām, iepazīstinot ar iecerēm. Tērēti lieli resursi, valsts līdzekļi! Kas nogāja greizi, ja reforma faktiski izgāzusies?

Pietrūka konsekvences, pārliecības un politiskās gribas. Ne tam, lai izšķūrētu cauri likuma grozījumus un kritērijus, kas labi izskatās uz papīra un daļēji ir arī loģiski pamatojami, bet tam, lai mērķtiecīgi tiešām attīstītu reģionus, domātu par to izaugsmi jeb, kā paši definējuši, «policentrisku attīstību». ATR vai sadarbības kartēm jābūt tikai vienam no instrumentiem līdztekus citiem reāliem reģionālās attīstības atbalsta instrumentiem, lai uzņēmējiem būtu papildu darbības motivācija, darboties teritorijās ar mazāku iedzīvotāju skaitu un blīvumu, mazāk attīstītu infrastruktūru, grūtāk pieejamu darbaspēku un citiem uzņēmējdarbības riskiem. Kaut kāda čubināšanās ir bijusi, bet ne pietiekami jaudīgi, rezultatīvi, mērķtiecīgi un ieinteresēti. Paralēli stimuliem no valsts puses, būtu jārada arī pašmotivācija pašvaldībām kļūt spēcīgākām - apvienojoties vai attīstot savā teritorijā ekonomisko aktivitāti un piesaistot iedzīvotājus ar darba iespējām, saviem pakalpojumiem un infrastruktūru. Nodokļu sistēma pašvaldību aktivitāti biznesa ienākšanai joprojām neveicina, vājās pašvaldības joprojām var veģetēt uz Pašvaldību izlīdzināšanas fonda rēķina. Jāteic gan, ka izmaiņas tā maksājumos gan nedaudz nākušas par labu ekonomiski aktīvākām pašvaldībām, tomēr arī saņēmējas vēl varēs kādu laiku izvilkt, ja vien vietējā sabiedrība samierināsies ar stagnāciju. Un daudzviet tā samierinās un kā vienīgo neapmierinātības izpausmi izmanto prombraukšanu.

To, ka VARAM nav daudz iespringusi uz jēgu un reālu reģionu attīstību, rāda arī tas, ka sadarbības teritoriju robežas vienkārši vilktas lielākoties agrāko rajonu robežās, pat valdība VARAM veikumu kritizēja. Bija VARAM arī variants ar 49 novadu un deviņu republikas pilsētu administratīvo iedalījumu. Izskatās, ka ir vēlme kaut ko reformēt, apvienot, bet nav īstas skaidrības, kam ko tas dos. Pagaidām ir iespaids par reformu, lai attaisnotu pašas ministrijas nepieciešamību.