Gribēja labāk, sanāca kā vienmēr
Dziesmu un deju svētku (Svētku) biļešu tirdzniecības norise ar garām dzīvajām un virtuālajām rindām, plašu ažiotāžu,vilšanos un spekulāciju bija jau iepriekš paredzama. Un tomēr – tā atkal spēja pārsteigt. Negatīvi. Vai varēja citādi?
Sestdien sociālos tīklus pārplūdināja sašutuma un vilšanās stāsti par to, kā cilvēki salā stundām gaidījuši rindās pēc Svētku biļetēm vai pusi dienas dirnējuši pie datora, cenšoties tās iegādāties Biļešu paradīzes mājaslapā, tomēr - viss velti. LTV Panorāmā rādītās divas kundzes cienījamos gados gan pēc diennakts (!) dežūras uz maiņām pie Dailes teātra bija priecīgas par ieguvumu. Vai tiešām tā bija jāpazemo mūsu kultūras cienītāji? Rindā gaidītāji, gluži kā janvāra barikādēs, sildījās ar tēju, zupu un dziesmām. Pēcpusdienā, kad visas tirdzniecībā esošās 95 230 biļetes jau bija pārdotas, aktivitātes pārcēlās uz sludinājumu portālu ss.com, kur parādījās pieprasītāko biļešu piedāvājumi pat par 250 eiro!
Par biļešu tirdzniecības veidu Kultūras ministrija un Dziesmu un deju svētku padome lauzīja galvas ilgi, meklējot labāko risinājumu situācijā, kad pieprasījums daudzkārt pārsniedz piedāvājumu. Kā nederīga tika atmesta ideja par biļešu loteriju. Jāpiekrīt - tas nebūtu labs risinājums - spekulantiem gan iespējas samazinātos, bet tās saruktu arī tiem, kam svētku baudīšana patiesi svarīga, turklāt - kā uz svētkiem tikt visai ģimenei? Loterijas rīkošana bija arī viens no Biļešu paradīzes direktora Ērika Naļivaiko vēstulē kultūras ministrei Dacei Melbārdei minētajiem variantiem par to, kā izvairīties no cilvēku pazemošanas. Tagad šī vēstule tiek piesaukta kā pravietisks vēstījums. Jāteic, zīmētā aina, kā izvērtīsies tirdzniecība un kāda būs sabiedrības reakcija, atbilda īstenībai, bet nebija jābūt pravietim, lai to paredzētu. Savukārt, piedāvātie risinājumi, kurus noraidīja arī svētku organizatori, manuprāt, tomēr nebūtu labākās zāles.
Bez loterijas tika piedāvāts arī variants visas biļetes nodot pašvaldībām proporcionāli to ieguldījumam Svētku norisē atbilstoši dalībnieku skaitam, un pašvaldības pašas sadalītu biļetes. Daudzmaz godīgi attiecībā pret pašvaldībām, kuras atbalsta dziesmu un deju kolektīvu uzturēšanu, taču ne tik godīgi attiecībā pret tiem interesentiem, kuri dzīvo pašvaldībās, kur šī kultūras dzīve nav tik aktīva. Turklāt biļešu tirdzniecības problēmas nonāktu uz pašvaldību pleciem, kur arī kaislības neizpaliktu. Daļēji ideja par pašvaldību ieguldījuma novērtēšanu iestrādāta rezervēto ielūgumu sadalē, kur zināma proporcija arī tiek vietvarām, kuru kolektīvi piedalās svētkos.
Kā cits vairants piedāvāta biļešu cenas noteikšana, «balstoties uz tirgus ekonomikas principiem», kā arī gadu vai divus pirms svētkiem visas pārdošanai paredzētās biļetes pārdot izsolē privātam uzņēmējam, kurš noteiktu to, kā un par cik tirgot tās mazumtirdzniecībā. Šie varianti biļešu cenu uzsistu tik augstu, ka minētās pensionāres, kas diennakti stāvēja rindā un biļetes dabūja, tās nez vai varētu atļauties iegādāties. Tie būtu svētki bagātajiem, nevis tautai, ģimenēm, kultūras cilvēkiem. Jā, arī tagad spekulanti tās tirgo par bargu naudu, tomēr vismaz daļa ne tik turīgo tās varēja iegādāties par valsts noteiktajām cenām - 15 līdz 65 eiro Svētku kulminācijas pasākumiem.
Ažiotāžu un spekulācijas pilnībā novērst nevarēja, taču mazināt gan. Šis tas tika izdarīts, piemēram, samazināts rezervēto ielūgumu skaits, no astoņām līdz četrām samazināts vienai personai tirgoto biļešu skaits, bet netika izdarīts viss, lai izvēlētās sistēmas ietvaros procesu padarītu civilizētāku. Kaut vai nodrošināt un ministrijai paģērēt, lai biļešu tirdzniecības vietās strādā karšu termināļi, kas šur tur nedarbojās, lai pircējus apkalpo vairāki cilvēki vienlaikus, lai gaidīšana nevilktos tik ilgi. Lai novērstu «rindas» internetā un vietņu uzkāršanos, viens izplatītājs varētu tirgot biļetes uz noslēguma koncertu Zvaigžņu ceļš, cits - uz deju lieluzvedumu Māras zeme. Tas, ka interneta veikals pretēji līgumam prasīja komisijas maksu par pirkumu, jau šķita sīkums tiem, kas beidzot bija tikuši līdz biļešu iegādei.
Un vēl - cerams, ka arī Valsts ieņēmumu dienests steigs pieprasīt ss.com datus par Svētku biļešu spekulantiem, līdzīgi kā tas bija ar datiem par autotirgotājiem, kuru dēļ VID apturēja portāla darbību. Te gan tik daudz piespiedu nodokļu maksājumus neiegūs, bet šis būtu principiāli svarīgi - parādīt valsts nostāju, ka ar šādām lietām spekulācija nav pieļaujama vai vismaz, ja nevar citādi, par iegūto peļņu iekasēt nodokļus. Tāpat VID varētu aicināt biļešu pircējus sniegt datus par pārdevējiem, kas varbūt paši nemaz neparādās publiski, jo pieprasījums ir tik liels, ka spekulanti var nepubliskot savu piedāvājumu. Te sabiedrībai svarīgi saprast, ka tai ir jāiesaistās, ja vēlas ja ne izskaust, tad vismaz samazināt šīs spekulācijas, lai vairāk patiesi ieinteresēto kultūrļaužu tiktu pie Svētku biļetēm. Pat, ja VID aktivitātes nesekmēsies ar iekasētiem nodokļiem, cerams, tā interese vien, vienlaikus painteresējoties par spekulanta citu veidu ieņēmumu likumību, liks otrreiz stipri padomāt, pirms snaikstīties pēc šādas amorāli iegūtas naudas.
Labā ziņa visā ir tā, ka joprojām sabiedrībā ir augsts pieprasījums pēc nacionālās kultūras. Pietiekami liels, lai apsvērtu šo pieprasītāko koncertu atkārtošanu, kas arī lielā mērā atrisinātu biļešu tirdzniecības problēmu.