Darba varoņi
Latvijas strādājošajiem un uzņēmējiem, jo īpaši reģionos, būtu jāpiešķir kādi ordeņi vai vismaz viņu vārdi jāieraksta «darba varoņu» stūrītī, ja apstākļos, kad iedzīvotāju skaits turpina kristies, nodokļu politika nebija tā konkurētspējīgākā, valsts spējusi uzrādīt pēdējos gados augstāko ekonomikas kāpumu.
Izbrīnu par tautsaimniecības izaugsmi pērn, kas lēsta 4,5% apmērā, šonedēļ, noslēdzot vizīti Rīgā, pauduši Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) eksperti. Viņu secinājumi par tās iemesliem neatšķiras no pašmāju banku un citu ekonomistu redzējuma: Eiropas un pasaules ekonomikas augšupejas radītais ārējais pieprasījums, līdz ar to straujāks eksporta kāpums, Eiropas Savienības fondu un privāto investīciju ieplūde, būvniecības sektora atgūšanās, iekšējā patēriņa pieaugums. Taču kreditēšanā joprojām valda piesardzība. SVF arī šogad prognozē ekonomikas izaugsmi, bet lēnāku - 3% apmērā. Vai nodokļu reforma, kas tika pasniegta kā izaugsmi, uzņēmējdarbību tik stimulējoša, nenodrošinās lielāku ekonomikas izaugsmi, kāda tā bijusi bez šīs politiķu pasniegtās lielās dāvanas strādājošajiem un uzņēmējiem? Var jau būt, ka atkal pārsteigsim ar straujāku izrāvienu, galu galā arī 2017. gadam sākotnēji SVF prognozēja vien knapu 3% izaugsmi. Turklāt vairāk nekā pašmāju nodokļu pabīdīšana šurpu turpu izaugsmi ietekmē ārējais pieprasījums - lai arī joprojām tiek kritizēta mūsu ražošanas produktivitāte, uzņēmumi pamanījušies nostabilizēties eksporta tirgos. Tā kā energoresursi mums nav tie lētākie un pamanāmies vēl, piemēram, elektrības biržas cenu apaudzēt ar treknu obligātā iepirkuma komponenti, jāteic, ka sasniegumu pamatā valsts ieguldījuma ir maz. Pamatā ir daudzu strādājošo titānisks darbs par Eiropas līmenī ne to konkurētspējīgāko atalgojumu. Pamatīgi norauties sanāk arī tiem, kas strādā uz iekšējo tirgu - spiediens uz algām dažās jomās novērojama strukturālā bezdarba apstākļos aug, iedzīvotāju maksātspēja ir ļoti atšķirīga, katrā ziņā vidusslānis mums ir ļoti plāns un iedzīvotāju skaits pastāvīgi krītas, jo īpaši reģionos. Bet iedzīvotāju skaits ir būtisks ekonomikas indikators!
Diemžēl reizē ar ziņu par necerēti straujo ekonomikas izaugsmi pērn bija lasāma arī vēsts par dzimstības antirekordu pērn decembrī daudzu gadu laikā un kopumā mīnus 1354 jaundzimušajiem, salīdzinot ar gadu iepriekš. Tas uz kopējo apmēram 20 tūkstošu jaundzimušo fona gadā ir liels kritums. Samazinājies šogad arī skolēnu skaits par apmēram pusotru tūkstoti, studentu skaits par 1,6%, bet desmit gadu laikā pat par 35%, savukārt absolventu skaits krities pat uz pusi! Arī profesionālajās skolās - audzēkņu skaita kritums. 2016. gadā Latvijā bija otrs lielākais iedzīvotāju skaita kritums Eiropas Savienībā - saskaņā ar Eurostat statistiku, uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem zaudējām vienu. Mūs apsteidza tikai Lietuva ar 1,42 iedzīvotāju sarukumu uz tūkstoti. Protams, demogrāfiju ietekmē gan mirstība, gan migrācija, kas mūsu variantā pamatā ir emigrācija, gan dzimstība. Mums Ahilleja papēdis ir pēdējie divi faktori, lai gan arī veselības aprūpes sistēmas sakārtošana varētu dot savu artavu mirstības mazināšanā. Lai kā politiķi dejotu ap bērnu, ģimenes pabalstiem, tos palielinot labi ja par pārdesmit eiro, nespējam aizbērt to bedri, ko izveidoja tieši gados jaunu jeb, kā patīk teikt demogrāfiem un ekonomistiem, fertilā vecuma cilvēku aizbraukšana no valsts. Tādējādi tieši ekonomikas izaugsmes stimulēšana ir pat svarīgāka par kosmētiskiem pabalstu pielikumiem, jo īpaši tad, ja atbalsta pasākumi ģimenēm notiek konvulsīvi un nepārklāj visu ģimeņu vajadzību spektru, nerada vispārēju drošības izjūtu. Ja padomājam par demogrāfijas līkni, tad saprotam, ka tas, kā raujamies šodien, vēl ir nieks, salīdzinot ar to, kā būs jāstrādā mūsu bērniem, lai uzturētu vēl novecojušāku un vēl sarukušāku sabiedrību un valsts pārvaldi, kura nevēlas sarauties līdzi proporcionāli iedzīvotāju un strādājošo skaita kritumam. Pieteiktie valsts pārvaldes štatu samazināšanas plāni arvien tiek atlikti, reducēti, manāma pamatīga iekšējā pretestība. No sākotnējiem plāniem valsts pārvaldes štatus samazināt par 7-10% palikuši 6% trīs gadu laikā, bet ar atalgojuma pieaugumu palikušajiem, neraugoties uz tām regulārajām un apjomīgajām prēmijām, kas atkal un atkal atklājas ministriju un Valsts prezidenta kancelejas darbiniekiem.
Arī administratīvi teritoriālā reforma būtu jāturpina, bet tas politiķiem ir grūtāk norijams kumoss nekā skolu, slimnīcu tīkla reformas - arī tās jāveic, bet nezaudējot fokusu uz kvalitāti, pieejamību, lai, domājot par efektivitāti, nepazaudētu cilvēku. Jo šodien, tāpat kā reiz padomju laikos mācītā Jāņa Sudrabkalna dzejolī, var iet «pār robežām paceltu galvu»...