Ministru apstiprināšanas Pirra uzvara

 

Ieilgušajā trūkstošo ministru meklēšanas un virzīšanas klaunādē esam nokļuvuši līdz uzveduma vidusdaļai. Trīs no četriem ministriem apstiprināti, palicis viens – tieslietu ministrs, kas pietaupīts izrādes kulminācijai.

Par to, ka ārlietu ministram Aivim Ronim piepulcējušies vēl divi ministri – reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministre Dagnija Staķe (ZZS) un veselības ministrs Didzis Gavars, varētu priecāties kā par skaistu aisberga virsotnīti, ja neredzētu zem ūdens esošās daļas potenciālos draudus.

Ar brīvo, no TP frakcijas aizgājušo vai izmesto deputātu atbalstu abi ministri apstiprināti ar mazāk nekā pusi no kopējā Saeimas deputātu balsu skaita (48 par D. Staķi, 49 par D. Gavaru). Šoreiz premjeram PCTVL balsis nebija vajadzīgas, jo lielais opozīcijas deputātu, jo īpaši LPP/LC, iztrūkums Saeimas plenārsēdē ļāva koalīcijai būt drošā vairākumā. Bet uz to nevar paļauties, jo īpaši svarīgos jautājumos, piemēram, saistībā ar budžetu, nodokļiem, pabalstiem, pensijām, balsojumos par augstām nevēlamām amatpersonām gan pozīcijai, gan arī opozīcijai, kas pašlaik ir minimālā, bet vairākumā, ir armijas disciplīna. Šī opozīcijas vaļība drīzāk liecina par to, ka svarīgāk par ministru neapstiprināšanu tai bija vienkārši parādīt savu noraidošo attieksmi pret premjeru un koalīciju, nevis sasniegt rezultātu – ministru neatbalstīšanu. Brīdināt, nevis rīkoties.

Tas, ka atbalsts ministriem šoreiz sagrabināts, nenozīmē, ka to izdosies nodrošināt arī viņu virzītajām iniciatīvām, kam nepieciešams Saeimas akcepts. Nozaru politika kļūs atkarīga nevis no jautājuma aktualitātes, bet koalīcijas, opozīcijas deputātu slimībām, komandējumiem, esamības vai neesamības Saeimā.

D. Gavars ir jau otrs jaunais ministrs, kuru neinteresē politika ilgtermiņā, bet tikai novilkšana līdz vēlēšanām. Ielāps. Teorētiskās konstrukcijās tas varētu dot drosmi pieņemt nepopulārus, bet vajadzīgus lēmumus, vienlaikus tas nozīmētu arī atbildības neuzņemšanos par tiem, jo politiķa galvenā atbildība ir vēlētāju priekšā. Vēlētāju tiesas priekšā viņš negrasās stāties, kā vismaz pagaidām pats saka. Tiesa, arī nepopulāro lēmumu pieņemšana varētu izpalikt, jo nez vai to vēlēsies koalīcijas vadošā partija JL un Vienotība, rēķinoties, ka tām pirmajām nāksies politiski atbildēt par bezpartejiskā ministra lēmumiem. Kā intervijā teicis saskaņietis Jānis Urbanovičs, Valda Dombrovska un šīs valdības "virsuzdevums ir būt". Nevis ko izdarīt.

Arī D. Staķe jau pielāgojusies šai koalīcijas vispārējai nekā būtiska nedarīšanas noskaņai un atgādinājusi, ka pēc pāris mēnešiem jau būs nākamā Saeima, tāpēc nekādus radikālus pasākumus nesāks un strādāšot ministrijā "ikdienas darbu" "tā, it kā tā netiktu likvidēta".

Patiesi, sabiedrībai jau sen grūti saprast, vai RAPLM it kā likvidēta vai it kā nav likvidēta. Šķiet, arī pašiem politiķiem, kas ielikuši cilvēku ministrijas vadībā, kuras nepieciešamību pirms tam paši nolieguši.

Kā divus primāros uzdevumus uzreiz pēc TP aiziešanas no valdības pēc pirmās atlikušās koalīcijas sēdes V. Dombrovskis minēja konsultācijas ar partijām par atbalstu valdībai finansiāli svarīgos jautājumos un "RAPLM funkciju sadalīšanu starp citām ministrijām, tām, no kurām šī ministrija tika māklsīgi konstruēta". Ministres apstiprināšana nozīmē, ka primārie uzdevumi netiek veikti. Vēl vairāk – darba grupas izveidei un uzturēšanai, neskaitāmajām sarunām par RAPLM reorganizāciju un to atreferējumiem tērēti paprāvi valsts resursi. Izrādās – bezjēdzīgi. Tāpēc, ka premjers nespēj sakarīgi pamatot uzdevumus un panākt to izpildi vai arī izvirza nereālus, populistiskus saukļus, kuru apkalpošanai algo valsts aparātu. To sauc par administratīvā resursa izmantošanu.

Un tiešām, ko tad, ja, kā saka Jakovs Pliners, Saeima kādu dienu nodrošinās reāli iespējamu vairākumu opozīcijas ceturtdien jau sniegtajam likumprojektam par ministriju reorganizēšanu un, citastarp, arī RAPLM likvidēšanu?

Amizanti, ka RAPLM vadītāja izraudzīta no partijas, kas bija pret administratīvi teritoriālo reformu, kas, pēc JL līderu teiktā, bija galvenais šīs ministrijas uzdevums un jēga. Kāds būs ministres darba plāns, mērķi, ja ministriju valdības vadība uzskata par nevajadzīgu? Braukāt pa pašvaldībām un veikt priekšvēlēšanu aģitāciju, kopīgi vaimanāt, cik slikti dzīvot pēc reformas? Kavēs laiku ar atdalīties gribētāju apmeklēšanu un vietējo politisko peripetiju šķetināšanu?

Ne mazāk amnēziski izklausās publiskie D. Staķes slavinājumi pašvaldību un ministrijas vadīšanas darbā, aizmirstot, ka 2007. gada nogalē D. Staķe sajutās sevi izsmēlusi ministra (labklājības) amatā piecos gados un demisionēja, jo arī nespēja panākt tādu pensiju pieaugumu, kā prasīja arodbiedrības. Laikam jau piecos mēnešos neizsmels, jo neko panākt arī nevajadzēs.

Premjera uzrunā paustā deputātu mierināšana, ka ministre varētu mēģināt "pagriezt atpakaļ pašvaldību reformu", labi iekļaujas absurda teātra un nekā nedarīšanas scenārijā. Tam būtu jābūt pašsaprotamam, un būtu absurdi vispār ko tādu iedomāties, bet premjers visā nopietnībā dod solījumu, ka viņa valdības laikā nekas tāds nenotiks! Līdzīgi premjers varētu arī apsolīt, ka neatsauks mazākumtautību skolu reformu, zemes reformu, bruņoto spēku un citas reformas, jo solīt, ko darīs, nav ko. Bet par pensijām labāk tiešām neko nesolīt.

 

Komentētākie