Gluži vai kā ASV pirms valsts prezidenta vēlēšanām, arī Latvijā tika sarīkotas divu premjera amata kandidātu publiskas diskusijas, kas ļāva spriest par kandidātiem ne tikai partejiskās piederības, oficiālā CV un fasādes izskata kategorijās.
Iespējams, vairāk nekā jelkad sabiedrība gaidīja tieši saturisko piedāvājumu, apzinoties tā nozīmīgumu šajā ekonomiski sarežģītajā laikā.
Vismaz publiskajām sarunām, jo īpaši domburšovā, pēc kura arī daļēji varēja spriest par sarunām ar prezidentu, TP premjera kandidāts Edgars Zalāns bija labi sagatavojies. Gan saturiski, gan stratēģiski, gan psiholoģiski. JL Valdis Dombrovskis Zalāna noteiktībai gan jautājumā par ministru sarakstu, gan konkrētām iniciatīvām ekonomikas stutēšanai pretī lika galvenokārt "runāsim", "spriedīsim", "domāsim", kā arī norādīja uz līdzšinējo valdību neizdarību.
Zalāns bija pierunājis pat ekonomiski grūtā laikā svarīgos amatos – finanšu un attīstības (ekonomikas + reģionālās attīstības) ministru krēslos – sēsties līdz šim visiem atteikušos savas jomas profesionāļus un sabiedrībā populārus, pozitīvi vērtētus cilvēkus – Mārtiņu Bondaru un Uldi Osi. Nosauca jau vēl pāris ne tos sliktākos ministru amata kandidātus. Dombrovskis ne tikai nevarēja nosaukt savus ministru amata kandidātus, bet vēl nāca ar ultimātiem (nevirzīt Aināru Šleseru), kas līdz šim neko pozitīvu valdības sarunās nav devuši. Tas kā pirmajam var atspēlēties ne mazāk pretrunīgi vērtētā Einara Repšes virzīšanā finanšu ministra amatā – nothing special nomainītu something special. Dombrovskis vien varēja nekonkrēti bilst, ka būs "padziļināta partnerība" ar labējām partijām, nu izskan, ka pirmām kārtām viņš runās ar mazajiem opozicionāriem Pilsonisko savienību un Sabiedrību citai politikai (SCP), pret kuru kā 13. janvāra grautiņu organizētāju negatīva nostāja varētu parādīties ne vien LPP/LC, kuras līderi pauduši, ka Aigars Štokenbergs nav politiķa vārda cienīgs, bet arī TP, kuras vadītājs Mareks Segliņš Arti Pabriku nodēvējis par gļēvulīgu nelieti. Grūti būtu iedomāties viņu tagad sēžam pie viena galda valdībā ar Pabriku vai Štokiju. Viena mietiņa iedzīšana sekmē daudzu citu parādīšanos.
Lai arī Dombrovskis brīžiem spēja demonstrēt konstruktīvu pieeju, viņš tā arī nespēja iziet no opozicionāra ampluā un aptvert, ka pretendē nevis uz kritizētāja, bet darītāja posteni. Kronis visam bija diskusijas sadaļā par to, kā sildīt ekonomiku, kad uz Zalāna teikto par līdzekļu guldīšanu būvniecībā publiskajā infrastruktūrā Dombrovskis savu piedāvājumu sāka ar tekstu: "Ja Zalāna kungs ar to saprot kāpu aizbūvēšanu, tad JL to neatbalstīs." Nožēlojams līmenis, Tabūna – Dobeļa – Šadurska līga Saeimas debatēs ar to atšķirību, ka izskatījās, ka Dombrovskis par paša teikto vismaz sakaunējās un mainīja stilu. Pavisam neveikli Dombrovskis izskatījās arī jautājumā par Saeimas atlaišanu, kad no viņa izvairīgajām, savirpinātajām atbildēm nācās secināt, ka tā būs vajadzīga, ja valdību nevadīs JL cilvēks, bet būs vajadzīga – ja cits.
Pēc kandidātu uzstāšanās un iepriekš jau izskanējušajām baumām par Dombrovski kā prezidenta favorītu alku dzirdēt prezidenta argumentāciju, kāpēc par uzvarētāju spēlē tiek atzīts tas, kurš iesitis mazāk vārtu. Pretinieks nav ievērojis spēles noteikumus, lietojis neatļautus preparātus, ja ne viņš pats, tad citi viņa komandas biedri, vai kas cits? Argumentam, ka Dombrovskim ir par vienu partiju lielāks atbalsts, nav lielas nozīmes, ņemot vērā jau iepriekš minēto potenciālo reakciju, kādu SCP pieaicināšana var izsaukt, turklāt pastrīdēties varētu arī par to, vai svarīgāks lielāks deputātu atbalsts Saeimā ar mazāku partiju skaitu koalīcijā, kas to padarītu par lemtspējīgāku, vai lielāka partiju skaita iesaiste koalīcijā, turklāt partiju, kas izveidojušās, atšķeļoties no Saeimā ievēlētajām, kas nav pašas guvušas tautas uzticību vēlēšanās. Vērtējot otru prezidenta argumentu, ka prioritāte ir finanses un ekonomika, kur Dombrovskis ir spēcīgāks, bet Zalāna stiprā puse ir valsts pārvaldes reorganizācija, kas ir tikai trešā prioritāte, jāteic, ka tad jau nebija vajadzīgas garās sarunas pilī, medijos, jo šāds secinājums varētu izrietēt varbūt vienīgi no kandidātu oficiālā CV un iepriekšējiem stereotipiem. Žēl, ka redzam tik sekli.
Priecāties par to, ka nominēs Dombrovski un varēs paskatīties, kā viņam neveicas, nav īstais laiks. Tāpēc – lai veicas! Bet rūgtums paliek.