Par cirku Saeimā un sabiedrībā
Pārsimts cilvēku ceturtdien pie Saeimas protestēja pret savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā, atbalstot todien parlamentā skatīt plānoto likumprojektu, kas to turpmāk aizliegtu.
Tajā pašā sēdē deputātiem bija jāuzklausa ikgadējais tiesībsarga ziņojums par cilvēktiesību un Satversmes ievērošanas problēmām un paveikto šajā jomā. Reģionu apvienības deputātes Ingas Bites aicinājums mainīt darba kārtību, parādīt, ka cilvēktiesības ir svarīgākas, un par tām runāt vispirms, netika atbalstīts. Tā vietā deputāti vispirms sausu muti izrunājās par cirku, psihologu sertificēšanu un virkni citu lietu, daudzi speciālisti ar Artusu Kaimiņu priekšgalā atradās jautājumā par suņu čipēšanu, un tikai pēcpusdienā ļāva kāpt tribīnē tiesībsargam Jurim Jansonam.
It kā jau, mainot saskaitāmos vietām, summa nemainās. Lai Jansons pasēž Saeimā stundas četras un saprot, kurš te ir noteicējs! Tomēr šī nelielā ainiņa labi raksturo politiķu un sabiedrības uzbudināmības pakāpi attiecībā pret to vai citu jautājumu. Labs atgādinājums politiķiem pirms gaidāmajām vēlēšanām - emocionāli vēstījumi, uzrunāšana caur sirdi strādā daudz labāk nekā skaitļi, darbi, to trūkums vai nedarbi. Saeimai vajadzētu ņemt piemēru no Nila Ušakova Rīgas domes kaķiem un pieņemt savā namā, piemēram, kādu no cirka atlaisto pērtiķi vai svaigi čipētu pūdeli.
Cirka dzīvnieku jautājums raisījis plašu rezonansi, arī pie Saeimas pulcējās vairāk protestētāju, nekā dažu labu dienu spējusi sapulcēt arodbiedrību vai pensionāru savienība vai protesta organizētāji pret šogad necilvēcīgi pieaugušo nekustamā īpašuma nodokli. Būtībā jau viss pareizi - jāaizstāv tie, kuri paši sevi nevar aizstāvēt, dzīve nav multfilma, kurā dzīvnieki paši saradīsies piketā pie Saeimas vai citādi izcīnīs savas tiesības. Aizliegums dzīvniekus vai konkrēti - savvaļas dzīvniekus izmantot cirkā būtībā ir cita likuma pildīšanas nespējas atzīšana. Ir likumi, normas, direktīvas par dzīvnieku labturību - tam vajadzētu strādāt arī attiecībā uz cirka dzīvniekiem. Acīmredzot ir viedoklis, ka tas nestrādā. Ļoti iespējams, ka tā arī ir, lai arī pierādījumi pamatā ir vien publiskoti video, kas automātiski attiecināti uz visiem dresētajiem dzīvniekiem. Nespējam kontrolēt - aizliedzam, nevis sodām likuma neievērotājus - vieglākais ceļš.
Līdzīgi sabiedrībai un valsts politikai jādarbojas attiecībā uz dažādu sabiedrības grupu aizstāvību, kurie paši to izdarīt nespēj. Visupirms jau bērnu, invalīdu aizstāvību. Bet, piemēram, jautājumā par invaliditātes grupas noteikšanas vai pagarināšanas problēmām, nereti uz pāris mēnešiem atstājot cilvēkus bez iztikas līdzekļiem, sabiedrības rezonanse ne tuvu nebija tik liela, ierēdņi joprojām skaita kaut kādus punktus tabulās, pēc kā piešķirt vai nepiešķirt konkrēto grupu, nevis apskata cilvēku reālo stāvokli. Arī par zemajām pensijām sabiedrības vairākums gatavs parunāt, bet neviens pensiju referendums Latvijā līdz šim nav sekmējies, vien Satversmes tiesa spēja pārtraukt Valda Dombrovska ieviesto pensiju atņemšanu strādājošajiem pensionāriem.
Un - kāpēc mums joprojām ir bērni bērnunamā? Vai tas ir kas labāks nekā dzīvnieki cirkā, tāpat kā tiesībsarga piesauktie dati par to, ka katrs otrais bērns cietis no vardarbības vai ka mums ir viszemākie izdevumi sociālajām vajadzībām, pabalsti zem iztikšanas minimuma utt.? Cik Jansons nav vērsies pie sabiedrības un likumdevējiem ar iniciatīvu tos likvidēt, bet viss atduras pret primitīvu naudas skaitīšanu - bērni bērnunamā pašvaldībai ir izdevīgāki nekā maksāt audžuģimenēm.
Līdzīgi ar alimentu nemaksātājiem. Cerībā, ka viņu vārdu publiskošana un sabiedrības nosodījums liks nokaunēties un laboties, 2015. gada jūlijā sāka alimentu parādnieku vārdu publiskošanu. Acīmredzot sabiedrībai un parādniekiem no tā ne silts, ne auksts - parādnieku skaits kopš tā laika pieaudzis no nepilniem 30 līdz teju 33 tūkstošiem, no kuriem nepilni četri tūkstoši bija iekļauti publiskajā listē. Bija, jo pēc tiesībsarga sūdzības Satversmes tiesā par alimentu nemaksātāju publiskošanu kā bērnu privātuma aizskārumu no šā gada februāra informācijas pieejamība ir ierobežota. To var iegūt, tikai autentificējoties reģistrā un ievadot meklējamā cilvēka personas kodu. Tā vietā šodien stājas spēkā norma, kas ļauj alimentu nemaksātājiem piemērot autovadītāja tiesību liegumu. Šķietami spēcīgākas sankcijas. Ja vien nebūtu virkne izņēmumu, kad to nedrīkst darīt, piemēram, noteiktos bezdarba gadījumos vai tad, ja autovadītāja tiesības parādniekam nepieciešamas profesionālo pienākumu veikšanai. Īpaši laukos ir izplatīta vēlme strādāt nelegāli, lai nebūtu jāmaksā alimenti, savukārt tiesību nepieciešamība darba veikšanai arī ir diezgan izplatīta. Turklāt tikai 25% parādnieku vispār ir derīga autovadītāja apliecība un tikai 5% no viņiem strādā - šķietami efektīvais instruments skars pavisam nelielu daļu. Kopējais alimentu nemaksātāju parāds valstij sasniedz teju divus miljonus eiro un turpinās augt. Bet vismaz gulēsim mierīgi, jo dzīvnieki būs izglābti, Kuzja un Muris paēduši un laimīgi.