Gaidīšanas svētki beidzot būs beigušies, un Šlesers&CO šodien teiks galavārdu par "sadarbības veidu" ar Valda Dombrovska valdību! Pēc Aināra Šlesera tikšanās ar koalīcijas pārstāvjiem lēmumu pieņems LPP/LC valde.
Pēc tikšanās ar Dombrovski 23. martā Šlesers savā vārdu izvēlē bija ļoti uzmanīgs, runāja par "atbalstu valdībai būtiskos jautājumos, kamēr notiek sarunas", par dažādām sadarbības formām ar valdību. Atbalsts Saeimas Budžeta komisijas papildināšanai ar koalīcijas deputātiem Kārli Šadurski
un Aigaru Štokenbergu acīmredzot neietilpa šajā sadarbības formā. Mazākuma koalīcijai nācās kasīt balsis no disidentiem Tautas partijā, ar kuriem
Jaunā laika pārstāvji joprojām cītīgi strādā.
Tas liecina, ka viņiem nav pārliecības par LPP/LC nākšanu valdībā, tādēļ tiek meklēti citi valdības stutēšanas varianti, jo īpaši tādēļ, ka minimālā vairākuma nodrošināšanai daudz nevajag. Re, pat PCTVL jau steidz palīgā ar vēstījumiem par Dombrovska valdības krišanas nepieļaušanu un palīdzību koalīcijas vairākuma nodrošināšanā Saeimas Budžeta komisijā!
Netipiski Latvijas valdību veidošanas un pārveidošanas tradīcijām abu sarunās neesot arī runāts par amatiem. Tikai žurnālistu tincināts, Šlesers atzina, ka viņu interesētu ekonomikas un satiksmes nozare, kas nav vakanču sarakstā, un pretenzijas uz tām izsauktu plašākas un neprognozējamas svārstības valdībā, ko nevēlas un kas nav izdevīgas nevienam. Bet ko gan LPP/LC varētu iesākt ar novārdzināto Veselības ministriju, kurā jo tuvāk gada otrajai pusei, un tas nozīmē – tuvāk vēlēšanām –, jo vairāk problēmas ar līdzekļu trūkumu vitāli svarīgām lietām? Turklāt LPP/LC nav cilvēku, kas varētu jēdzīgi tur darboties. Tieslietu ministrija arī ir ar mazu priekšvēlēšanu potenciālu, turklāt ar briestošām nepatikšanām budžeta dēļ, pieteiktu Ieslodzījuma vietu pārvaldes streiku, nepieciešamiem papildu līdzekļiem Satversmes tiesas sprieduma izpildei par tiesnešu algām, cietumnieku uzturu. Varbūt vienīgi pusvakantajam ārlietu ministra amatam varētu atrast kādu daudzmaz solīdu atsēdētāju, arī koalīcijas piesolītajam krēslam Saeimas prezidijā, bet to arī tāpat varētu dabūt. Visticamāk, arī uz lieliem kumosiem no kādiem ministriju administrētiem projektiem vairs nav ko cerēt, jo kurš gan politiskās nestabilitātes laikā, kas bija manāma jau labu brīdi, atstās tos uz pēdējo brīdi?
Daudz labprātāk un detalizētāk Šlesers publiski stāstījis par projektiem un iniciatīvām, kas valdībai būtu jāatbalsta, LPP/LC tai pievienojoties, lielākoties par lieliem Rīgas un lidostas projektiem, bet arī par nodokļiem, kurus nevajadzētu vairs celt. Pat, ja abu ceļi šķiras, iepriekšējās sarunās izspiests premjera atbalsts, kaut vai ar goda vārdu, kādiem lieliem projektiem vai konceptuāliem virzieniem būs noderīgs arguments turpmākajā priekšvēlēšanu vārdu spēlē. Kā partijai, kuras premjers Ivars Godmanis uzsāka darījumu ar starptautiskajiem aizdevējiem, LPP/LC neklātos paģērēt no Dombrovska tādas nodokļu pazemināšanas vai dažādu sāpīgu reformu atlikšanas iniciatīvas, kas būtu krasā pretrunā ar aizdevējiem solīto.
Taču ir kāds sāpīgs punkts, pret ko aizdevējiem nebūtu nekādu iebilžu, bet kas ir kā varžacs Dombrovskim: ministriju skaita samazināšana. To noīsināšana no 14 līdz 9, kā to piedāvājis Šlesers vai kā izskanējuši minējumi, ka tā patiesībā ir Saskaņas versija, nozīmētu ne tikai satricinājumus koalīcijas partneru vidū, bet arī nozīmīgu kāršu sajaukšanu un uzmanības novēršanu pirms vēlēšanām. Bet tieši vēlēšanas ir galvenais mērķis, uz ko jau labu laiku koncentrējas partijas savās aktivitātēs, un arī LPP/LC ienākšana valdībā sajauktu jau rokās sakārtotās pokera kombinācijas. Vienotībai grūti profilēties priekšvēlēšanu kampaņā pret "oligarhiem" un "Maskavas mēra kloniem" (E. Jaunups) Rīgā. Atceramies, kā pašvaldību vēlēšanās Rīgā tieši ielīšana Šlesera lamāšanas nišā nodrošināja lielākos panākumus Ģirtam Kristovskim. Vienotības ērmīgā lipināšana ar tās iekšējām pretrunām un liekulību, kā arī valdības ekonomikas saspiešanas politika savukārt ir LPP/LC un tās pieradināto uzņēmēju kopas galvenais kritikas objekts, pretstatīšanas pateicīgākais fons.
Var gan, līdzīgi kā ar Tautas partiju, viens ar otru ecēties, arī valdībā esot. Tomēr daudz brīvākas rokas un ticamības moments lielāks ir, katram esot savos ierakumos. Citādi būtu, ja Šleseram būtu tikai opozīcijas pārmetumu vārdi, ar ko daudziem vēlētājiem ir par maz, bet ar varu pašvaldībās un galvaspilsētā, draudzību un potenciālo pēcvēlēšanu valdību ar valstī populārāko politisko spēku – Saskaņu jau ir savādāk. Iespējams, šodien atviegloti nopūtīsies gan vieni, gan otri, gan partiju priekšvēlēšanu kampaņu plānotāji. Pretējā gadījumā visiem gaidāms sūrs darbs.