Loterijas vietā – iekšējas rezerves
Apsveicami, ka Dziesmu un deju svētku padome domā par to, kā nodrošināt iespējami labāku un taisnīgāku svētku biļešu iegādes procesu, par kādu gan nevar dēvēt loteriju.
Biļetes uz Dziesmu un deju svētku koncertiem, jo īpaši noslēguma koncertu, parasti tiek izpirktas pāris stundu laikā, atstājot ar garu degunu tūkstošiem gribētāju, bet vēlāk spekulanti tās tirgo par vairākkārt augstāku maksu. Ja pieprasījums daudzkārt pārsniedz piedāvājumu, vai vispār iespējams izskaust ažiotāžu ap biļešu tirdzniecību, spekulāciju ar biļetēm un pārmetumus par to izplatīšanas procesu? Līdzīgi kā ar nodokļu optimizāciju, vienmēr būs radoši personāži, kas izdomās, kā tikt pie biļetēm, kuras pēc tam uzsist gaisā, bet - ja nevar ierobežot iegādi, varbūt var sodīt spekulantus?
Izlozes ceļā rūdīto spekulantu iespējas tikt pie lielāka biļešu skaita samazinātos, taču vēl vairāk samazinātos iespējas tikt uz svētkiem tiem, kas to visvairāk vēlas. Iepriekšēja reģistrēšanās izlozei ir vājš atlases instruments - ja tā neko nemaksā, ja neprasa nekādu piepūli, kāpēc nereģistrēties pašam un visai radu, paziņu saimei? Tomēr, ja jums kaut ko tiešām vajag, uz loteriju nepaļausieties. Iedomājieties, jums no ierindas izgājis ledusskapis - jūs iesiet uz veikalu, pirksiet to, strādāsiet, krāsiet naudu, varbūt paņemsiet līzingā vai meklēsiet firmu piedāvājumus, kur kāds piedāvās loteriju? Tāpat ar Dziesmu svētku biļetēm - kas tiešām grib uz svētkiem, tie cenšas nopirkt biļetes, stāvot dzīvajā rindā vai ķerot tās virtuālajā. Izlozes rezultātā biļetes var iekrist klēpī kā aklai vistai grauds tiem, kuri svētku koncertu kāros mazāk par tiem vairākiem desmitiem eiro, par ko šo biļeti varētu pārdot. Vai arī viņi aizies tikai tāpēc, ka gadījusies biļete, un pēc tam gānīsies - kāds garlaicīgs koncerts! Turklāt loterija nenodrošinās iespēju apmeklēt koncertu pāriem, ģimenēm, kurām būs jārīko otra, iekšējā loterija, kurš no visiem ies, un galu galā neies neviens, jo vienam pašam nokļūt līdz Rīgai no attālāka reģiona ir dārgi un sarežģīti. Un atkal nonāksim pie tā paša biļešu spekulāciju procesa. Kāds tur godīgums un efektivitāte, uz ko, piesaucot pasaules praksi, atsaucas svētku padome? Turklāt šis mehānisms būšot dārgs un, kas vēl interesantāk - tam neesot laika. Vai Dziesmu svētki mums arī uzkrituši uz galvas kā neparedzams force majeure?
Drīzāk jālūkojas esošā mehānisma pilnveides virzienā, kas arī ir viena no padomes apsvērtajām idejām. Visi nekad nebūs apmierināti, visiem gribētājiem vietas nepietiks, tādēļ arī ažiotāžu ap tām pilnībā neizskaust. Ar to jārēķinās. Bet vismaz jārada mazāk kritizējams un ļaunprātīgi izmantojams rāmis.
Vispirms jau jāsamazina rīkotāju iepriekš rezervēto vietu skaits. 2013. gada Dziesmu svētkos publiskajā tirdzniecībā nonāca vien 70% no kopējā biļešu skaita jeb 58 000 biļešu. 18% biļešu bija rezervēti «pašvaldībām kā svētku procesa uzturētājām», kuras pašas lemj, kam tās piedāvāt. Uz noslēguma koncertu pašvaldībām tika 3346 biļetes, Pasaules brīvo latviešu apvienībai - 900, kas arī ir neproporcionāli daudz, vēl pāri tūkstotim Kultūras ministrijai un sadarbības partneriem, Dziesmu svētku biedrībai, Ārlietu ministrijai. Diskusijas sabiedrībā izraisīja divu biļešu rezervēšana katram Saeimas deputātam, tostarp tiem, kas zvērestu latviešu valodā bez špikera nevar nolasīt. Te noteikti ir «iekšējās rezerves».
Apsvērta tiek arī iespēja uz pusi samazināt vienreizējā pirkuma apjomu. Līdz šim vienā pirkuma reizē kasēs vai internetā varēja iegādāties līdz 8 biļetēm. Tas gan problēmu mīkstinās tikai nedaudz, ja netiks ierobežots arī, piemēram, no vienas ID adreses izdarīto pirkumu skaits. Tas varētu radīt problēmas ne tikai lielākām ģimenēm, bet arī kādām lielākām kompānijām, tostarp tūrisma firmām, kas pērk biļetes ārvalstu tūristiem un arī pārdod būtībā par spekulatīvu cenu. Ja vien tās jau nav radušas citus, drošākus ceļus, kā tikt pie biļetēm, katrā ziņā ārvalstu tūristu koncertos netrūkst.
Nebūtu slikta doma nodrošināt noteiktu biļešu skaitu katram reģionam proporcionāli tajā deklarēto iedzīvotāju skaitam, ja vien te arī neieslēgtos tas pats loterijas princips. Turklāt arī deklarēšanās aina lielā mērā neatbilst realitātei. Savukārt ierosinājums pie noslēguma koncerta vai lielkoncerta biļetēm tikt gluži vai kā iekļūstot finālā pēc priekšsacīkstēm citu svētku maksas pasākumu apmeklēšanā, lai paliek papīram, kas pacieš visu. Tad jau varētu noteikt, ka biļetes tiek pārdotas un ieeja atļauta tikai cilvēkiem tautas tērpos, kas parādītu viņu patriotisma līmeni.
Labā ziņā ir tā, ka noslēguma koncerta norises vietā Mežaparkā skatītāju ietilpība būs palielināta no 18 000 līdz 25 000 vietām, bet Daugavas stadionā, kur noritēs lielkoncerti, no 5000 līdz 10 000 vietām. Arī tā, ka šie svētki joprojām tiek cienīti, mīlēti un apmeklēti.