Par gaumi nestrīdas
Ja vieni no galvenajiem korupcijas apkarotājiem apgalvo, ka Rīgas dome ir «vislielākais korupcijas perēklis valstī» un neesot «neviena Rīgas domes departamenta, kurā nevaldītu korupcija», tas nozīmē, ka šie korupcijas apkarotāji ir slikti strādājuši.
Savulaik Einara Repšes priekšvēlēšanu cīņā un Jaunā laika tēla veidošanā pacelto un laika gaitā izbālējušo pretkorupcijas karogu no paputējušajām atvilktnēm izvilkt grasās Jāņa Bordāna Jaunā konservatīvā partija (JKP). Neilgu laiku pēc tam, kad tai pievienojās bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs Juris Jurašs, viņam sekoja arī bijusī KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe - visas trīs minētās personas būšot Rīgas mēra amata kandidāti.
Strīķe un Jurašs JKP, neapšaubāmi, piešķir jaunas krāsas. Vieniem tās šķitīs pārāk spilgtas, bezgaumīgas un nesaderīgas ar esošajiem toņiem, citus tieši uzrunās. Par gaumi nestrīdas. Strīķes un Juraša uznācienam ir zināma līdzība ar Repšes pieteikšanos politikā, vienīgi bez miljona pieprasījuma, saprotot, ka to neviens nemaksās un pašiem būs stipri jāpiepūlas, lai viņu pabālējušo un divdomīgo slavu uzspodrinātu. Strīķe, līdzīgi kā Repše un Artuss Kaimiņš, dažiem būs vienīgā cerība, citiem - muldoņa ar superioritātes kompleksu. Repše un Kaimiņš uz Strīķes un Juraša pieteikumu politikā fona pat nobāl. Repše, nākot klajā ar skandaloziem paziņojumiem par amatpersonu iesaisti kontrabandā, centās vismaz pasniegt ko līdzīgu apstiprinājumam saviem apgalvojumiem, arī Kaimiņš cenšas pievilkt kaut kādus rakstu vai interviju galus saviem apvainojumiem. Bet bijušās KNAB amatpersonas bārstās vien ar sākumskolnieku līmeņa uzbraucieniem. «Ušakovs ir korumpētās sistēmas administrators un pārvaldnieks» (Jurašs), «Nav neviena Rīgas domes departamenta, kurā nevaldītu korupcija» (Strīķe), «Tas, ka šie cilvēki nesēž, nav viņu nopelns, bet laika jautājums» (Jurašs). Jājautā, kā viņi panāks domes neskaitāmo korumpantu iesēdināšanu? Ja, būdami augstos amatos KNAB tieši korupcijas apkarošanā, ar to netika galā, kā viņi spēs izspārdīt šo perēkli bez pieejamiem īpašiem operatīvās darbības resursiem? Ar parunāšanu, pakritizēšanu, labākajā gadījumā, no opozīcijas soliem? Vai, dalot varu ar Saskaņu, ko solījās nedarīt? Ar solīto pašvaldības uzņēmumu auditu? To jau pastāvīgi dara, piemēram, Valsts kontrole. Ar ko viņu secinājumi, kam vēl viņi dubultā tērēs pašvaldības resursus, būs labāki par profesionālu auditētāju secinājumiem, un kas nodrošinās solīto korumpantu sēdēšanu?
No bijušajiem KNAB darbiniekiem prasītos profesionālāki izteikumi par sētas līmeņa gānīšanos! Pāris rokudzelžus gan sajutušas arī Rīgas domes amatpersonas, bet ne tik daudz, cik, iespējams, vajadzētu, un ne tuvu tik daudz, cik pienāktos «vislielākajam korupcijas perēklim valstī». Turklāt vien daļa rezultējusies ar notiesājošiem spriedumiem.
Vēl - kad politikā 2002. gadā ar pretkorupcijas karogu gāja Repše, tā bija svaiga zupa, tagad - vairākkārt uzsildīta, un vārītāji ar ne to labāko reputāciju. Pēdējos gados viņu darbības laikā KNAB vairāk nodarbojās ar iekšējām klanu cīņām nekā reālu cīņu ar korumpantiem. Abi atlaisti no amatiem KNAB, tiesājas, pēdējais spriedums bija 6. februārī, kas attaisnoja Strīķes atbrīvošanu no amata. Strīķes skapī grab skelets par viņas mīklaino pārtapšanu no Annas Potapovas, kuras esamību viņa savulaik noliegusi, viņa neoficiāli tikusi saistīta ar Vienotības interesēm, bijušais KNAB vadītājs Normunds Vilnītis izteicies, ka viņa vadības laikā Strīķe kavējusi kāda iespējami korumpēta Valda Dombrovska valdības ministra lietas izskatīšanu. Protams, Strīķe visās savās nedienās vainojusi priekšniekus, kas traucējot viņai ķert korumpantus - neviens nebija gana labs.
Juraša skeletu skapī ir arī vairākkārt medijos izskanējusī informācija par aizdomīgiem viņa faktiskajiem īpašumiem, kas gluži neatbilst ienākumiem valsts darbā, kā arī sievas, bijušās KNAB izmeklētājas Allas Jurašas iekārtošana labi atalgotā, speciāli viņai izveidotā amatā Rīgas brīvostas pārvaldes uzņēmumā, kamēr nu jau bijušā brīvostas pārvaldnieka Leonīda Loginova interesantajos darījumos KNAB neko noziedzīgu nav saskatījis. Savulaik Strīķe sūdzējās, ka pret viņu tiek plānots atentāts, bet vēlāk policija ziņoja, ka nekāds apdraudējums nav konstatēts, ko jomas profesionāļi vērtēja kā PR gājienu. Uz šādām domām vedina arī Juraša ziņošana par viņam it kā piedāvātu kukuli Latvijas dzelzceļa amatpersonu korupcijas skandālā. To vairākkārt aktualizēja šiem KNAB cilvēkiem draudzīgie mediji, bet nez kāpēc ilgstoši lietu negribēja rosināt prokuratūra, tieši otrādi - kriminālprocess rosināts par paša Juraša rīcību, par valsts noslēpuma izpaušanu.
JKP līdzšinējie centieni definēt ideoloģiju ar šo paputējušo pretkorupcijas meteoru līderību tiek paslaucīti pagultē. Vai kādu vairs interesēs definētās partijas pamatvērtības, kuras gan īpaši neatšķiras no citām varas un nevaras partijām? Bet saprotama Bordāna un citu partiju vēlme piesaistīt pazīstamas personas, vienalga kādā jomā, jo diemžēl Latvijas vēlētāju vidū ideoloģijas nav izvēli noteicošais faktors.
Kopumā ar tādu cilvēku ienākšanu politikā, kam bijusi pieeja slepenai informācijai, kompromatiem par politiķiem un citām amatpersonām jābūt ļoti uzmanīgiem. Nereti daļa no represīvajām iestādēm pieejamajiem faktiem nenonāk līdz izmeklēšanai, iztiesāšanai ne tikai pierādījumu trūkuma dēļ. Iespēja tirgoties politikā ar šo informāciju nešķiet simpātiska, bet realitātē tā var būt maiņas monēta.