Politika ir viena šarmanta padarīšana, kas spēj savaldzināt pat sīvākos pretiniekus. Tās tīklos nupat iekritušas Sorosa fonda ilggadējās aktīvistes.
Tikai nevar saprast, vai politika tām atvērusi acis vai aizmiglojusi, jo nevar taču būt, ka jaunās dāmas tā spētu nodot savus ideālus un vērtības, par ko gadiem cīnījušās!
Vispirms pagājušonedēļ par to lika aizdomāties notiekošais Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā. Tās deputātus, kuri ar atklātības palielināšanu bija nolēmuši cīnīties pret "kropļojumiem" publiskā sektora algās, aizsardzības ministra Imanta Lieģa (PS) padomniece Linda Austere kaislīgi centās pārliecināt par... Nē, neuzminējāt! Nevis par lielāku atklātību, caurredzamību un informācijas pieejamību, par ko viņa tā iestājusies, darbojoties Providus un iepriekš tā fārmklubā Sabiedrībā par ATKLĀTĪBU "Delna", bet gan cīnoties par amatpersonu un valsts institūciju darbinieku algu pieejamības ierobežošanu! Kopā ar Providus pretkorupcijas cīnītāju Valtu Kalniņu L. Austere, kuras CV rotā norādītās ekspertīzes jomas – "Informācijas atklātība, pretkorupcija, rīcībpolitikas plānošana", bija sacerējusi traktātu par to, ka "atklātība nav panaceja", tāpēc dot pieeju informācijai par valsts un pašvaldības institūciju darbinieku ikmēneša algām plašākai sabiedrībai nav nepieciešams. Pilnīgi pietiek, ja ierobežota grupa – žurnālisti, literāti – ar amatpersonu deklarācijām iepazīstas reizi gadā, aiz matiem tika pievilkts arī patiesībai neatbilstošs apgalvojums, ka tikai Peru un dažos ASV štatos ikviens varot uzzināt valsts un pašvaldību darbinieku atalgojumu. Lieki piebilst, ka prasība par atalgojuma regulāru publiskošanu neattieksies uz valsts un pašvaldības kapitālsabiedrībām, par algām kurās sabiedrība sašutusi visvairāk...
Nebija ilgi jāgaida, līdz politikas tīklos sapinās otra zelta zivtiņa. Jau vairāku gadu garumā Delna un Providus sacer rakstus, pētījumus un tiražē savos medijos par to, kādu postu Latvijai, valsts politkas kvalitātei un demokrātijai nodara lielā naudas ietekme uz politiku, kas mazināma jebkuriem līdzekļiem, pirmām kārtām – nosakot stingrākus ierobežojumus partiju priekšvēlēšanu tēriņiem – limitiem, ziedotājiem, reklāmām, priekšvēlēšanu izdevumiem. Pretējā gadījumā vēlētājs tiek nopirkts, jo sacenšas nevis idejas, bet nauda, kuras izcelsme ne vienmēr ir skaidra un tīra u.tml. Par to allaž iestājušās šo organizāciju pārstāves arī tajā pašā Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijā, kad tika skatītas izmaiņas priekšvēlēšanu aģitācijas, partiju finansēšanas likumos. Pašlaik komisijā šo līniju tur Iveta Kažoka, bet pirms viņas to centīgi darīja Lolita Čigāne. Nu pati, pretendējot uz politiķes statusu Vienotības sastāvā, komentējot 10 000 latu prasīšanu "priekšvēlēšanu kampaņas līdzfinansēšanai" par vienu kandidātu Visu Latvijai vadītājam Raivim Dzintaram, politoloģe spriež jau citādi: "Lai būtu nopietna kampaņa ar nopietnu rīcību un finansējumu, naudas aspektam tur ir jābūt", protams, piebilstot, ka "kandidāta vietu nedrīkst pirkt sarakstā". Nu protams, neviens jau neizrakstīs čeku ar vārdiem "10 000 latu par vietu sarakstā"! Protams, nauda vajadzīga kampaņai, kurā neviens nevienam neko nedāvina! Bet kā tad ar lielo naudas ietekmi uz politiku?! Ja katram Vienotības kandidātam jāvāc pa 10 000 latiem, lēšams, ka saraksts pirms vēlēšanām grasās operēt ar aptuveni miljonu latu, ar ko ietekmēt vēlētāju izvēli. Pretēji atsevišķām interpretācijām tas gan nenozīmē, ka tiktu pārkāpts likums, kas priekšvēlēšanu aģitācijā ļauj izmantot apmēram uz pusi mazāku summu – otra puse pilnīgi legāli var tikt izmantota kampaņas plānošanai, vadīšanai, darbinieku algoša-nai, kuru izdevumi atstāti ārpus limita. Likumīgi, bet liekulīgi un nihilistiski – pašiem piekopt to, par ko citus gāna.
Ja vien šāda prasība nav izvirzīta Visu Latvijai atšūšanai, tās izmantošana būtu ar bīstamām sekām. Tas signalizētu, ka partiju apvienībai nav svarīga naudas izcelsme, kas to dod un ar kādiem nosacījumiem, vai nīstie oligarhi, vai kāds, kas to pagrābies no siles, vai uzņēmēji, kas pēc tam prasīs to atstrādāt. Kā katrs šos 10 000 savāks, tā atstrādās – cits lobējot kādas nozares, cits – kāda uzņēmuma, cits – pilsētas, cits dzejnieku un viņu naudīgo mūzu intereses utt. Partiju apvienības politika tad solās būt haotiska, nesavācama kopējā vektorā, ar prognozējamiem kašķiem, no šķembām salipinātās apvienības šķelšanos, tajā, kā allaž, vainojot tumšos spēkus, bet partijas vadība, kam interese pamatā grozās ap dažiem spices kandidātiem, nez vai iedziļināsies saraksta lejasgala kandidātu kredītnosacījumos. Ne velti nopietnās partijās ar naudas pamatmasas piesaisti nodarbojas partiju ģenerālsekretāri vai nekronētie pelēkie kardināli, kam, protams, arī ir savi trūkumi.
Interesanti būs vērot, vai atklātības un tīras politikas karognesējas iestāsies par vienlīdzīgiem nosacījumiem visiem listes kandidātiem, vai arī pievērs acis uz to, ka citiem šie 10 000 tiks atlaisti, tai skaitā tiem, kas žēlojušies par nespēju ar ministra algu pavilkt savus kredītus, vai citiem, kas, kā minēts, iegulda savu autoritāti? Autoritāte politikā visbiežāk ir amata autoritāte, kuras izmantošanu pirms vēlēšanām savulaik kādā pētījumā kritizēja Delna, sakot, ka tā "piederīga nevis personai, bet gan amatam", un, ja "amatpersonas to izmanto savtīgos nolūkos, tad tiek iedragāts vienlī-dzīgu vēlēšanu princips un sabiedrības leģitimitāte valsts varai".
Lūkosim, kā Sorosa dāmas iedzīvinās savu teoriju politiskajā praksē!