Jāsāk ar darbu, nevis dzīvokli
Pēc pāris dienām apritēs Māra Kučinska valdības gads, savukārt pirms pāris dienām apritēja gads kopš pirmo bēgļu uzņemšanas Latvijā Eiropas Savienības kvotu ietvaros.
Piekrišanu šai programmai deva vēl iepriekšējā Laimdotas Straujumas un Vienotības valdība, taču nez vai cita politiķa, tostarp Kučinska, valdība būtu rīkojusies citādi. ZZS gan tolaik bija kritiskāka pret šo procesu, taču tādai būt ļāva tās tobrīdējais koalīcijas partneres, bet ne līderes statuss.
Sākotnēji katram uz Latviju pārvietotajam bēglim tika pievērsta liela sabiedrības un mediju uzmanība, tie visi tika uzskaitīti, raksturoti, intervēti, komentēti, bet jau pāris mēnešus vēlāk uzmanība noplaka, lai gan bēgļu uzņemšanas temps pieauga. Gada laikā Latvijā uzņemti 207 patvēruma meklētāji, bet līdz 17. septembrim jāuzņem vēl 731. Vairākums no viņiem mitinās patvēruma meklētāju centrā Muceniekos, tostarp arī ne viens vien tāds, kam pēc statusa iegūšanas tas jau būtu jāpamet. Daudzi pamet ne vien centru, bet Latviju, tomēr pamazām pirmie Eiropas apceļotāji sāk atgriezties, sapratuši, ka turīgākajās Eiropas valstīs, kas jau ir bēgļu pārpildītas, viņi nesaņems ne darba atļauju, ne pabalstus, ja reģistrējušies un patvērumu ieguvuši Latvijā.
Ar dzīvesvietas atrašanu ir grūti, patvēruma meklētāju centrā vairs dzīvot nevar, dzīvokli izīrēt nevar atļauties. Zināms, ka vismaz viena izbraukusī un Latvijā atgriezusies patvēruma saņēmēja nonākusi patversmē. Iepriekšējo sociālā mentoringa pakalpojuma nodrošinātāju - Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) ģenerālsekretārs Uldis Līkops izteicies, ka 139 eiro pabalsts vienam un 97 eiro pabalsts pārējiem ģimenes locekļiem nav pietiekams mitekļa iznomāšanai, - tam ziemā ar visiem maksājumiem vajagot līdz pat 500 eiro. Jāatgādina, ka minimālā alga Latvijā ir 380 eiro un to saņem ap 35 000 strādājošo, un vēl ir ap 75 000 bezdarbnieku, kuri arī nevar atļauties maksāt 500 eiro par dzīvokli Rīgā. LSK arī savā atskaitē par mentoringa darbu kā izaicinājumu minējis nespēju piedāvāt klientiem dzīvesvietu un viņu neapmierinātību «ar zemajiem pabalstiem un atalgojuma līmeni Latvijā». Ne tikai bēgļi ar to ir neapmierināti, un ne viņi vienīgie pamet Latviju.
Par bēgļu uzņemšanu atbildīgo runas un priekšlikumi dažādām likumdošanas iniciatīvām pamatā grozās ap lielāka mājokļa pabalsta samaksāšanu vai daļas papildu pabalsta pārcelšanu uz laiku, kad jāsamaksā pirmā iemaksa. Šāda pieeja ir aplama saknē - pirmās iemaksas veikšana neatrisinās problēmu nākamajā mēnesī. Pamatproblēma ir nevis zemie pabalsti, bet nevarēšana vai negribēšana strādāt. Burvju loks, ne tikai bēgļiem, nav vis «mazs pabalsts - nevar noīrēt mājokli - jābrauc prom», bet «nestrādā - nav naudas - nevar noīrēt mājokli». Tāpēc līdzās latviešu valodas pamatu apguvei lielāka uzmanība jāpievērš nevis pabalstu formulas vai apmēra grozīšanai, bet patvēruma meklētāju nodarbinātības veicināšanai.
Precīzu datu par strādājošajiem statusa saņēmējiem nav, tik vien kā Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) dati par gada laikā tajā reģistrētajiem apmēram 20 patvēruma meklētājiem, tikai diviem darba meklētājiem un četrām ar NVA palīdzību darbā iekārtotām personām, no kurām strādāt turpina trīs. Labklājības ministrs Jānis Reirs (V) LNT izteicies, ka bēgļi nemaz nav ieinteresēti strādāt Latvijā, izvairās no darba un «pārsvarā tie ir ekonomiskie bēgļi, kuru mērķis ir dzīve kādā no turīgajām Eiropas valstīm, nevis Latvijā».
Apskatot darba vakances dažādās vietnēs, redzams, ka tiek meklēti neskaitāmi vienkāršu darbu strādnieki daudzās jomās un Latvijas vietās, kur nebūtu nepieciešamas nedz plašas valodas, nedz augsti kvalificētas prasmes, vienkārši vēlme strādāt. Darbs ir, nav strādātgribētāju. Lai palīdzētu rast darbu ne tikai bēgļiem, bet arī citām riska grupām, rosināts likumprojekts par sociālajiem uzņēmumiem, kas saņemtu nodokļu atlaides. Ar tiem gan jāuzmanās, lai nekropļotu konkurenci un mākslīgi neradītu no tā paša valsts budžeta uzturētas tirgum nevajadzīgas darbavietas. Varbūt sociālie uzņēmumi varētu kādu laiku kalpot cilvēkiem par sociālo spilvenu, bet vispirms tomēr jāmēģina aizpildīt esošās vakances, kur strādnieki reāli vajadzīgi. Tie, kam nav vēlmes strādāt, bet kas grib pievienoties pabalstu kultūras baudītājiem, nestrādās arī sociālajos uzņēmumos.
Dzīvokļa un citu materiālo lietu pieejamības atslēga ir darbs - jāsāk ar to, nevis dzīvokli, dejām ap dzīvesvietas deklarēšanas nosacījumiem. Solis pareizajā virzienā ir plānotie grozījumi Patvēruma likumā, paredzot pabalstu izmaksas sasaisti ar reģistrēšanos NVA, vismaz regulāri atrādoties. Cītīgāk jāstrādā mentoriem, kuru darbam bēgļu programmā atvēlēta ne maza summa - 666 000 eiro, mērķtiecīgāk jāskaidro latviešu valodas apguves nepieciešamība darba iegūšanai. Un tikai pēc tam jāsūkstās par bēgļu nespēju palikt Latvijā un noīrēt dzīvokli Rīgas centrā par 500 eiro.