Virkne valsts un pašvaldību uzņēmumu nespēj samierināties ar iepriekš noteiktajiem atalgojuma un prēmēšanas ierobežojumiem to darbiniekiem. Argumentējot ar sīvo konkurenci par to vērtīgajiem darbiniekiem, valdībā notiek lobiju cīņa par šo uzņēmumu darbinieku prēmijām 20% apmērā no atalgojuma fonda.
Tas notiek laikā, kad sabiedrību tracina ziņas par kārtējiem sāpīgiem šņāpieniem valsts budžetā, kad Pasaules banka kārtējo reizi uz upuraltāra prasa likt pensijas, veselības aprūpi, augstāko izglītību, laikā, kad ik nedēļu Neo mūs aplaimo ar datiem par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās, institūcijās maksātajām treknajām algām, kas ievērojami pārsniedz valstī esošo vidējo algu, kas vadošajām personām mērāmas vairākos tūkstošos latu.
Staipīs un vētīs
Lai arī treknākās algas bijušas 2007., 2008. gadā, bet 2009. gadā daudzviet tās sarukušas, netrūkst darbinieku, kam tās joprojām mērāmas tūkstošos, bet kompensācijas – desmitos tūkstošos latu. Tādēļ nav brīnums, ka sabiedrībai šīs prēmēšanas iniciatīvas tiek pasniegtas kā cīņa par prēmiju ierobežošanu. Jā, ar ierosinājumu noteikt stingrākus kritērijus uzņēmumiem, kuros pieļaujama prēmēšana, un līdz ar šo to uzņēmumu saraksta īsināšanu finanšu ministrs Einars Repše un premjers Valdis Dombrovskis gan rosināja, bet ar tā aizstāvēšanu pašiem diez ko neveicas, arodbiedrību, darba devēju, satiksmes ministra pretargumentus grūti atspēkot, turklāt nu vairs nevar vainot Tautas partiju pretdarbībā. Tādēļ skaisti pasniegto ieceri nākas atlikt un vēlreiz vētīt bez lielām cerībām izpildīt sākotnējo uzstādījumu.
Līdz šim maksāt prēmijas varēja 20 uzņēmumos (Latvijas dzelzceļš un vēl četros tā uzņēmumos, Latvenergo, Augstsprieguma tīkls, Sadales tīkls, Starptautiskā lidosta "Rīga", Latvijas Autoceļu uzturētājs, Latvijas valsts meži, Latvijas pasts, LVRTC, Elektronisko sakaru direkcija, Latvijas Gaisa satiksme, CSDD, Autotransporta direkcija, Latvijas Jūras administrācija, Getliņi EKO, Rīgas ūdens), kam jāatbilst diviem likumā noteiktiem kritērijiem (nav nodokļu parādu, peļņa virs Ls 500 000), kā arī trim no četriem valdības noteiktiem kritērijiem: kapitālsabiedrība konkurē starptautiskajā vai vietējā tirgū, nesaņem valsts vai pašvaldības dotācijas pamatfunkciju veikšanai, pašu kapitāla rentabilitāte (% >4), darbojas transporta, enerģētikas, sakaru, mežsaimniecības vai ūdens apgādes nozarē. Repšes ierosinājums bija noteikt, ka uzņēmumam jāatbilst visiem četriem šiem kritērijiem, tādējādi prēmējamo uzņēmumu liste ievērojami saruktu. Un tad nu valdībā sākās kritēriju staipīšana un skaidrošana, kāpēc tomēr viens vai otrs uzņēmums jāsaglabā listē, te koplīgumi mātes un meitas uzņēmumos, te izpratne par konkurēšanu savādāka, te darbinieki jānotur.
Dispečeri. Kur ārsti?
Darbadevēju mūza Elīna Egle Neatkarīgajai skaidroja, ka Igaunijā attiecīga līmeņa attiecīgu uzņēmumu vadībai un speciālistiem atalgojums esot par 20% augstāks, bet pēc pērn veiktās algu samazināšanas Latvijā starpība esot pat vēl lielāka. Jā, tikai viņa aizmirsa piebilst, ka Igaunija neatrodas tādā parādu jūgā kā Latvija, kurai mūsu kaimiņvalsts pat spējusi aizdot naudu krīzes pārvarēšanai! Kāpēc nav salīdzinājums, piemēram, ar Ungāriju, kas arī ņēma starptautisko aizdevumu? Gan Eglei, gan satiksmes ministram Kasparam Gerhardam (TB/LNNK) jājamzirdziņš bija Latvijas Gaisa satiksmes dispečeri, kuru izglītošanā ieguldīti 30 000 eiro, kuri saņem uz pusi mazāku atalgojumu nekā Eiropā un kuri ar savu starptautisko sertifikātu var doties strādāt jebkur citur. Protams, jādomā par augsti kvalificētu speciālistu sagatavošanu! Bet kāpēc neviens neuztraucas par ārstu zaudēšanu, kuru izglītībā arī ieguldīti lieli līdzekļi un kuri jau masveidā pametuši valsti, strādā Lielbritānijā un citviet? Kāpēc nesatrauc labu pedagogu zaudēšana, kas, nespējot savilkt galus, strādā nekvalificētu darbu ārvalstīs? Arī viņi, strādājot specialitātē vai ar to nesaistītu darbu, var aizbraukt un aizbrauc! Runa ir par tā paša trūcīgā budžeta sadalīšanu un par sabiedrībai morāli akceptējamu rīcību krīzes laikā. Protams, nav jāpakļaujas masu psihozei un jāvērtē reālais darba tirgus, bet nav pieņemams arī, ka uz pāris Sarkanajā grāmatā ierakstāmo profesionālo grupu aizsardzības rēķina tiek turpināta trekno gadu algu un prēmiju politika plašā spektrā.
Deputātiem vienalga
Saeimas deputātus šī tēma īpaši neuztrauc. Pirms nepilna mēneša atalgojuma izmaiņas valsts, sabiedriskajā sektorā Saeimas Budžeta un finanšu komisijā skatīja vienaldzīgi, formāli, ierastajā ekseļa tabulas, sausi statistiskā formā, kas neuzrādīja nedz lielo nevienlīdzību treknā un liesā gala algās, nedz galvu reibinošo prēmiju izmaksās esošajiem un atlaistajiem valsts uzņēmumu, kapitālsabiedrību un dažkārt arī valsts iestāžu darbiniekiem. Deputātu interese par atalgojuma tendencēm tika apmierināta ar ziņojumu par to, ka algu kritums valsts budžeta finansētajās iestādēs Rīgā pērn bijis 20%, pierīgā – 32%, salīdzinoši privātajā sektorā algu samazinājums nav bijis tik straujš u. tml. Vēl dziļāki bija komisijas vadītāja Gunta Bērziņa (JL) secinājumi: "Ir labi, ka varam pārskatīt atalgojuma tendences. Redzam, ka pērn algas ir samazinājušās, ka bezdarbs diemžēl turpina augt, kas ir nevēlama tendence." Un punkts.
Naudas dēļ piecietīs
Sabiedrību valsts sektorā strādājošo atalgojuma tēma, jo īpaši kontekstā ar Neo aktivitātēm, kairina daudz vairāk, dažādās sociālajās auditorijās vairākkārt dzirdētas atsauces uz šo tēmu, kas tiek sasaistīta ar uzņēmumu vadības algām neadekvāto pakalpojumu, algu neatbilstību vispārējai ekonomiskajai situācijai un algām privātajā sektorā, valsts budžeta situācijai, starptautisko aizņēmumu, nogrieztajām pensijām, pedagogu un arī māmiņu algām. Ja partijas ierindnieks par neoalgām lielākoties ir tikpat gruzdošs kā sabiedrības vairākums, tad partiju augšgals, kam lielāka rūpe par partijas kasi un ietekmes tīklu, ir pragmatiskāks un atturīgāks. To var arī saprast, palūkojoties uz turīgo valsts un pašvaldību uzņēmumu valžu un padomju sastāvu, kas lielā mērā ir vēlēšanās caurkritušo, bijušo politiķu depo. Padomes un valdes locekļu skaits gan jau Ivara Godmaņa valdības laikā tika noīsināts un atalgojums ierobežots, taču tas joprojām ir pietiekami augsts, ņemot vērā darba slodzi un nereti specifisko prasmju trūkumu. Ja vēl pirms pāris gadiem varētu noticēt varas pārstāvju vaimanām, ka šie cilvēki kā ar uguni jāmeklē un viņiem jālūdzas upurēties šiem valstiski svarīgajiem pienākumiem, jo "normāli cilvēki" nevēlas kļūt par valsts amatpersonām un nonākt zem publiskās vētīšanas lupas un ievērot amatpersonām noteiktos ierobežojumus, tad tagad šim argumentam noteikti nav ticamības. Par algām un prēmijām, kur tās atļautas, virs diviem, trim tūkstošiem, pat četriem tūkstošiem latu arī ļoti profesionāli cilvēki šodien būtu gatavi pieciest šīs neērtības. Taču arī no Jaunā laika puses, kas Šlesera "šofera dēla" kontekstā tā brēca par to, ka būtu vajadzīgi publiski konkursi uz šāda veida vakancēm, nav manāma sekošana saviem uzstādījumiem. Vienu konkursu gan noorganizēja: uz Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja vietu, pat divus, kas beidzās ar jau iepriekš paredzamu rezultātu Repšes lobētai kandidātei.