Mazākumā palikusī valdība beidzot nodrošinājusi vairākumu Saeimas Budžeta un finanšu komisijā, kas gan nenozīmē automātisku parlamenta vairākuma atbalstu visos ar budžetu, nodokļiem saistītos jautājumos.
Saeimas vairākuma nodrošināšanā vīd interesantas politiskās stratēģijas.
Vēl pirms nedēļas, tikko pēc TP aiziešanas opozīcijā, koalīcijas virzītos deputātus vairākumā esošā opozīcija darbam komisijā atzina par nederīgiem, bet šoceturtdien Aigars Štokenbergs (SCP) un Kārlis Šadurskis (PS) pa adatas aci tajā ielīda. Neba viņu kvalitātes nedēļas laikā mainījušās, bet notikuši atsevišķi tektoniskie procesi partijās, kas vismaz uz kādu laiku pamainījuši politisko reljefu. Vispirms jau TP, no kuras frakcijas atdalījusies Liepājas partiju pārstāvošā Aija Barča, demonstrē atbalstu koalīcijai, bet Šadurskim trūkstošo balsi nodrošināja TP deputāts Jānis Lagzdiņš, kas gan palicis partijā. Štokenbergam savukārt talkā nāca PCTVL, pret kuru savos izteikumos šonedēļ neparasti vēlīgs bija premjers Valdis Dombrovskis. Te acīmredzami piestrādāts pie politiski "pareiza" atbalsta sakasīšanas: ja Šadurskis tiktu ievēlēts ar PCTVL balsīm, tad nacionāli radikālā PS nevarētu tik brīvi spēlēties ar ienesīgā krievu ienaidnieka tēla kultivēšanu, neriskējot ar atgādinājumu par viņiem pasniegto labvēlību no šiem ienaidniekiem. SCP, kam šī tēma nav primārā, PCVTL balsis var atļauties nesmādēt, jo apzinās, ka Vienotība tāda virtuāla konstrukcija vien ir. Atšķirīgais atbalsta nodrošinājums ir tikai viens no piemēriem tam, cik brīvi ar dažādām pozīcijām operē un spēlēsies arī aktīvās priekšvēlēšanu kampaņas fāzē Vienotības lipinājums.
Savukārt LPP/LC, kuras līderis Ainārs Šlesers vēl divas dienas iepriekš solīja "atbalstīt valdību būtiskos jautājumos, nepieļaut izmaiņas, kas var apdraudēt budžetu", kamēr notiek sarunas ar premjeru par partijas potenciālo iekļaušanos valdībā, Budžeta komisijas papildināšanu neatbalstīja. 12. aprīlis varētu pienākt agrāk.
Paliekot mazākumvaldībai, premjeram un citiem koalīcijas parstāvjiem arvien biežāk nāksies mērot ceļu pie opozīcijas frakcijām, skaidrojot likumprojektu cēlos nodomus, rūpīgāk izsverot riskus, no kā politikas kvalitātei teorētiski vajadzētu celties. Šo procesu pabojāt varētu gan visu partiju centieni ieturēt nolikto pozicionēšanās līniju pirms vēlēšanām. Tad valdības vilkšanai primārs kļūs process, ko politologs Aigars Freimanis raksturojis ar salīdzinājumu, ka atsevišķus deputātus mēģinās kā ogas lasīt ārā, lai nodrošinātu trūkstšo atbalstu. Tas parādītu partiju nespēju valstiskos mērķus, ko visi tā mīl piesaukt, likt augstāk par partejiskajiem.