Jēru klusēšana
Acīmredzot ar KNAB aktīvo rosīšanos korumpantu apkarošanas druvā, skandalozām aizturēšanām, nozīmīgāku un sīku lietu ierosināšanu nepietika, lai esošais KNAB vadītājs Jaroslavs Streļčenoks sasmeltu to ūdeni, kas izliets piecos gados. Tāpat sabiedrībai nepietika ar skopo kandidātu atlases komisijas sauso bezargumentu rezumējumu par konkursa izbeigšanos bez rezultāta.
Daži komentētāji to uzteica kā komisijas neatkarības rādītāju, ko būtu pāragri teikt, nezinot aizkulises. Nav noslēpums, ka Vienotībai Streļčenoks nebija favorīts jau no sākta gala, bet pirms pieciem gadiem valdībā un Saeimā viņu atbalstīja, jo Streļčenoks bija vienīgais konkursa komisijas virzītais kandidāts. Komisijas viedokļa nerespektēšana tiktu uztverta kā politiķu spiediens un iejaukšanās to kontrolējošās iestādes darbā. Par Streļčenoka atkārtotu neatbalstīšanu Vienotības parlamentārieši jau izteicās iepriekš, izņemot bijušo KNAB priekšnieku, partijas iekšējo opozicionāru Alekseju Loskutovu, kurš Streļčenoka un Strīķes karos allaž nostājās Streļčenoka pusē. Māra Kučinska (ZZS) premjerēšanas laikā skaļie iekšējie KNAB konflikti pierimuši, ja neskaita mīklaino slepeno dokumentu pazušanu - nepazušanu un pirms laika aizsākto tiesas spriedumu klajā nākšanu par kompensācijām atlaistajiem darbiniekiem, kamēr Laimdotas Straujumas (V) premjerēšanas laikā tie burtiski vārījās. Pašas vai, drīzāk, partijiskā spiediena ietekmē notika pastāvīga Streļčenoka torpedēšana, kā atzinis arī Streļčenoks, šajā laikā viņš izjuta lielāko politisko spiedienu - premjere atcēla viņa lēmumus, rosināja pārbaudes, divpusējās sarunās aizstāvēja Strīķi, bet pašu Streļčenoku gribējusi atlaist un aizsūtīt pieredzes nodošanā uz Ukrainu. Streļčenoku izglāba Ģenerālprokurora iebildes par atlaišanas juridiska pamatojuma trūkumu un profesionālas komisijas veiktā viņa darba novērtēšana ar vērtējumu «labi». Tas, protams, nebija «teicami» vai «ļoti labi», bet tomēr tas nozīmēja, ka darbs veikts atbilstoši prasībām. Tik tiešām, grūti būtu KNAB darbu novērtēt kā teicamu vai pat labu - ir maz lielo lietu, jo īpaši novestu līdz notiesājošam spriedumam, par daudziem procesiem daudzi runā un zina, tikai ne KNAB, vai vismaz tam nav pierādījumu, tāpat plosījušies iekšējie strīdi, un Streļčenoka apstiprināšanas laikā solīto «labo atmosfēru», konstruktivitāti KNAB iekšienē tā arī nav izdevies iedibināt. Tāpat arī solījumu panākt lielāku biroja neatkarību, mainot institucionālo pakļautību premjeram, kas gan ir politiķu izšķiršanās.
Lēmums konkursu izbeigt bez rezultāta visupirms nozīmē Nē Streļčenokam, un, ņemot vērā partejisko cīņu atblāzmas, nez vai to var apriori uzskatīt par politiski drosmīgu vai neitrālu. Ja ir vien Satversmes aizsardzības biroja (SAB) iebildes, kas nav publiskojamas, tad ir dīvaini, ka vēl pērn Streļčenoks atbilda visām prasībām, bet tagad vairs ne. Ja iemesli ir citi, tostarp neapmierinātība ar KNAB darba rezultātiem, kas ne tuvu nav spoži, tad tos nevajadzētu slēpt no sabiedrības. Bet komisijas priekšsēdētājs, Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš visus argumentus glabā kā slepenāko no slepenākajiem valsts noslēpumiem un tos neatklāj pat pašiem kandidātiem. KNAB Sabiedriskās konsultatīvās padomes priekšsēdētājs un konkursa komisijas loceklis Aivars Borovkovs atzinis, ka komisija nemaz nav tikusi līdz kandidātu prasmju vērtēšanai pēc būtības, jo visi «ķeksīši» nesakrita, turklāt konkursa nolikumā iestrādāts, ka svarīgāk, piemēram, par pieredzi operatīvajā darbā ir spēja atskaitīties. Ja tā - tad saprotama Krieviņa klusēšana, jo viņam būtībā nav ko teikt.
Šis komisijas lēmums un argumentu nesniegšana nez vai stimulēs potenciālos pretendentus pieteikties nākamajam konkursam. Un tad jau būs atkal iemesls stāstīt, ka KNAB priekšniekam alga par mazu, lemt par tās dubultošanu kā force majeure pasākumu, lai arī starp pretendentiem bija cilvēki, kas pārzinātu drēbi un būtu gatavi strādāt par 2,5 tūkstošiem eiro mēnesī. Jācer, ka šie nebūs kapu zvani pašai iestādei, kuru jau bijušas iniciatīvas «reorganizēt». Arī Vienotības Saeimas frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa pieļāvusi, ka būtu jādiskutē par «citu risinājumu», kā cīnīties ar korupciju Latvijā. Nez vai viņa ar to domājusi KNAB neatkarības un kapacitātes būtisku stiprināšanu.
Jāpiekrīt Borovkovam par to, ka jāpadomā par valsts institūciju vadītāju (kas nav savārījuši ziepes) integrēšanu valsts dienestā pēc amata termiņa beigām - arī tas varētu stimulēt lielāku interesi par amatu spēcīgiem pretendentiem, tostarp ārpus valsts pārvaldes esošiem.