Neētiski par māmiņu algu spriedumu

 

Satversmes tiesas (ST) spriedumu par pensiju ierobežošanu strādājošajiem pensionāriem kā antikonstitucionālu rīcību atbildīgās amatpersonas zākāja kā bezatbildīgu. Pēc sprieduma strādājošo māmiņu algu lietā – kapa klusums un atziņas, ka to komentēt būtu neētiski.

Tā kā uz žurnālistiem šādi ierobežojumi neattiecas, tomēr nedaudz paķidāsim spriedumu.

Argumentējot, kādēļ strādājošās māmiņas nevar saņemt vairāk nekā 50% no bērna kopšanas pabalsta, ST uzsvēra, ka pabalsta mērķis ir kompensēt darbā gūstamos ienākumus, sniegt atbalstu ģimenei, ierobežojums saglabājot līdzsvaru starp personas tiesisko paļāvību un sabiedrības tiesībām uz ilgtspējīgu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu un sabalansētu valsts budžetu.

Te gan gan prasītos detalizētāks skaidrojums, kādēļ, atņemot 70% pensijas strādājošajiem pensionāriem, tika pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, bet strādājošajām māmiņām ne, ja vecāku pabalsta ierobežojums tika noteikts sievietēm, kam bērns jau bija piedzimis vai ieņemts? Iepriekš pensiju indeksācijas lietā tiesiskā paļāvība tika skaidrota ar indivīda tiesībām paļauties uz tiesību normas pastāvību un nemainīgumu, iespējām droši plānot savu nākotni saistībā ar šīm tiesībām. Pensiju lietā ST arī norādīja, ka Satversme negarantē tiesības uz konkrētu sociālā nodrošinājuma apmēru, tomēr iedzīvotājiem ir jāgarantē sociālā drošība. Vai, nemitīgi raustot šo ģimeņu atbalsta sistēmu, turklāt ne uz labo pusi, sociālā drošība un paļāvība uz tiesību normu nemainīgumu tiek garantēta? Jāšaubās. Protams, kā arī uzsvērusi ST, būtiski pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, valsts nevar garantēt tādu pašu sociālo nodrošinājumu kā izaugsmes gados, valstij jādomā par budžeta sabalansēšanu. Izskatās, ka tiesnešu algu iesaldēšanas lietā tas nebija tik svarīgi, aizliegums samazināt tiesnešu atalgojumu nevarot būt absolūts. Bet kāpēc strādājošo vecāku algu ierobežošana var būt absolūta?

Runa tiešām nav par lielo pabalstu un algu saņēmējiem ģimenēs ar diviem pelnītājiem, kur varētu domāt par pabalstu ierobežošanu, ņemot vērā situāciju budžetā un kopējo valsts labumu. Un vai kas būtiski mainījies kopš 2005. gada sprieduma par māmiņu algas atņemšanu strādājošajiem vecākiem, kurā ST norādīja, ka daļa vecāku, jo īpaši tie, kas iepriekš nav strādājuši, maznodrošinātās un nepilnās ģimenēs, ir spiesti strādāt, lai nodrošinātu pietiekamu iztiku, jo bērna kopšanas pabalsts ir mazāks par minimālo mēnešalgu un iztikas minimumu? Tā būtībā ir norāde uz individuālu pieeju un nepieciešamību nodrošināt sociālo aizsardzību katram indivīdam, kas nenotiek ar universālo pieeju visiem vienādi apcirpt! Personīgi zinu māmiņu ar zīdaini, kam bērna kopšanas pabalsts ir Ls 120, kas ir apmēram tik, cik jāmaksā kredīts par vienīgo mājokli – pusotras istabas dzīvokli Pierīgā, par ko vēl jāuztur otrs pusaugu bērns, kura šķirtais tēvs pastāvīgi izvairās no uzturlīdzekļu maksāšanas, bet esošais vīrs kuļas pa Vāciju, meklējot darbu bez iespējām, vismaz pagaidām, finansiāli palīdzēt. Iespējas kaut ko piestrādāt būtu, bet kopējais ieguvums minimāls. Īpaši sāpīgi ierobežojums skar vientuļās mammas, kas nav reta dabas parādība, kurām nav otra pelnītāja, kamēr viņas sēž mājās ar bērnu. Un te nav runa par bērna pamešanu un karjeras taisīšanu, bet elementāru nepieciešamību savilkt galus.

Var jau būt, ka par to nav jādomā konstitūcijas vētītājiem, bet politiķiem gan, kam pēc ST sprieduma vajadzētu nevis atviegloti nopūsties, ka viena sabiedrības grupa ir nost no kakla, bet vaiga sviedros ķerties klāt pārdomātas ģimenes atbalsta politikas veidošanai, ja nevēlamies, lai Latvija izmirst un ekonomika sabrūk pavisam. Jāmeklē iespējas diferencēt ierobežojumu attiecināšanu uz noteiktu algas, pabalsta vai ģimenes kopējo ienākumu apmēru, vienlaikus neaizmirstot par nodokļu maksāšanas motivāciju, nevis ļaunprātīgi turpmākajos cirpienos ekspluatēt ST atziņu, ka "tiesiskās paļāvības ierobežošana ir pieļaujama, ja tā kalpo sabiedrības kopējam labumam", un atgaiņāties ar tekstiem, ka vecāku pabalsts nav iekļauts sociālo nodokļu likmē. Par to politiķiem vajadzētu pakaunēties, jo tā ir viņu pašu neizdarība, ka bērna kopšanas pabalsts, kas sākotnēji tika maksāts no valsts pamatbudžeta, tika pārnests uz sociālo budžetu bez sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes mainīšanas, vienkārši paļaujoties, ka gan jau kādam laikam no iepriekš labi piepildītā, bet tagad strauji rūkošā sociālā budžeta katla pietiks. Tā ir politiķu bezatbildība, kurā tagad tiek vainoti vecāki, kas pabalstu neesot nopelnījuši! Augstākā populisma pilotāža!

Diemžēl neizskatās, ka uz smilšu pulksteņa sēdošajai valdībai šogad rūpēs šīs un citu ilgtermiņa problēmu risināšana. Māmiņu algas ST apstrīdēja toreizējā opozīcija – SCP un Saskaņas centrs. Nu SCP, kuras balsis Jaunais laiks jau skaita pie mazākumvaldības, lietas kustināšanā demonstrē savu konformismu. Aigars Štokenbergs izteikumos Neatkarīgajai ir tik vien kā daiļrunīgs, sakot, ka "SCP turpinās iestāties par sociāli atbildīgu politiku...", bet Vienotībā, caur kuru SCP varētu ietekmēt valdības nostāju, "dominējošais būs vairākuma viedoklis", kura māmiņu algu lietā SCP nav. Tāpat valdošajās aprindās nejūt nekādus centienus mainīt nosacījumu strādājošajiem vecākiem nemaksāt pabalstu vispār bērniem, kas dzimuši pēc 2. maija, lai gan šādu ierobežojumu ST jau reiz atzinusi par Satversmei neatbilstošu. Sekos dubls Nr. 2.

Šoreiz vairāk par politiķu jēru klusēšanu šokēja lasītāju komentāri Neatkarīgās intervijai ar Māmiņu kluba vadītāju Sandiju Salaku. Strādājošo māmiņu algas esot "mēģinājums apčakarēt budžetu","zaudēta iespēja uzvārīties, nopirkt mašīnas", "pārsvarā dzemdē dzērājas", "beidziet kāst nodokļu naudu un pelniet pašas", "valstij nav jagādā maize visām dāmītēm, kurām nav bērna tēva", "ārlaulības bērns – kauna traips". Lieki to visu komentēt, vien var piebilst, ka kauna traips drīzāk ir tie tēvi, kas atsakās no bērna uzturēšanas un audzināšanas, bet atbilde tiem, kas jautā, kāpēc nodokļu maksātājiem jāuztur citu bērni, ir: tāpēc, ka viņi kā nodokļi maksātāji ražos naudu jūsu pensijām, veselības aprūpei, kompensējamajiem medikamentiem, ceļiem, pa kuriem braukt, atlaidēm sabiedriskajā transportā un citviet, jūsu mazbērnu skolām vai sabiedriskajai TV, ko lūrēt, mājās sēžot un turpinot purpināt.

Ja šāda sabiedrība, tad varbūt arī nemaz labāku valdību tā nav pelnījusi un tās tik nemīlētie politiķi ir pašu atspulgs.