Izskatās,ka priekšlikums aizliegt 1. septembrī tirgot alkoholu netiks ieviests.
Vēl 25. februāra rītā Jaunā laika (JL) deputāte Sarmīte Ķikuste bija varone, kas sevi slavēja medijos, kurai netrūka atbalsta arī partijā un ārpus tās. "Esmu saņēmusi neskaitāmus telefona zvanus, esmu ieguvusi savu fanu pulciņu, kuri man cītīgi raksta vēstules, atzīstot, ka idejiski viena diena bez alkohola ir atbalstāma..." sevi Delfos slavēja Ķikuste. Jau pēcpusdienā viņa ar būkšķi nogāzās no troņa līdz ar uzņēmēju un paša Kas var būt labāks par šo kritiku par to, kā deputātes iesniegtie, atbildīgās komisijas un absolūta Saeimas vairākuma atbalstītie grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā ietekmēs sabiedriskās ēdināšanas, tūrisma, nelegālās alkahola tirdzniecības nozari un Latvijas svēto govi – budžeta fiskālos rādītājus. Pēc Tirgotāju asociācijas aprēķiniem šis aizliegums valsts budžetā varot iecirst 300 000 latu robu, restorānu īpašnieki jau sāka domāt, kā nebūt ne vidusskolas vecuma klientiem paskaidrot, ka Zinību dienā vīns pie ēdiena nav lietojams, vai arī kā šo muļķīgo ierobežojumu, kas nemaz nebija tēmēts uz viņiem, apiet. Mirkli vēlāk savas partijas biedres izlēcienu neatbalstīt steidza arī ekonomikas ministrs Artis Kampars, aicinot Valsts prezidentu likumu neizsludināt, ko prezidents ar garu un saprātīgi argumentētu depešu arī darījis. No troņa dubļos nogāzto pretalkohola cīnītāju ar kāju vēl piemina neviens cits kā JL vadītāja Solvita Āboltiņa, Sestdienā atzīstot, ka viņai ir kauns, ka šo priekšlikumu rosinājusi "JL politiķe".
Par ko tad īsti JL vadītājai kauns? Vai par tiem pieciem deputātiem, kas konkrētā likuma panta balsojumā atbalstīja Ķikustes priekšlikumu? Tas, par ko JL vadītājai būtu visvairāk jākaunas, ir partijas iekšējās komunikācijas, koordinācijas, analīzes un, galvenais – saiknes ar sabiedrību un konkrētām tās grupām trūkums, ko spilgti atklāja šā priekšlikuma epopeja. Ja tas viss būtu, priekšlikuma negatīvie blakusefekti atklātos ātri vien, kaut vai parunājot ar kādu no restorānu vai citas viesmīlības nozares darbiniekiem, ar kuriem nu runās tikai pēc likuma izbrāķēšanas. Vabrūt pat pietiktu vienkārši ar atlikušo 15 frakcijas galvu kopā salikšanu, izspriežot visas iespējamās blaknes, visus par un pret ne tikai no priekšvēlēšanu zīmēšanās viedokļa ar administratīvā resursa palīdzību. Kāpēc JL Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, kurš pats vismaz par 1. septembra priekšlikumu balsoja pretēji Ķikustei, nespēja novērst kaunu un pārliecināt kolēģi? Varbūt partijas spice bija pārāk aizrāvusies ar Vienotības šovu, ka darbam ar to, par ko tiek maksāta alga, īsti neatlika laika?
Šis gadījums ir kā ilustrācija socioloģiskajās aptaujās uzrādītajai sabiedrības distancētībai no politiķiem. Un otrādi. Katrs dzīvo savā realitātē. Tāpēc arī no uzņēmējiem biežākais, ko dzirdat, vaicājot par to, ko viņi gaida no politiķiem, ir: "Galvenais, lai tikai netraucē strādāt!" Nekādu palīdzību, pretimnākšanu, atvieglojumus, vienkārši – lai kaut ko nesačakarē! Vai tas ir tik grūti?
Bet, ja politiķus patiesi interesē rūpes par to, lai jaunatne nenodzeras, tad jāķeras klāt nevis arvien jauniem aizliegumiem un ne tikai esošo aizliegumu ievērošanas kontrolei, bet pozitīvajai programmai, piedāvājumam, ko lielās griešanas ietvaros vienkārši nošņāpa šī pati valdība, būtiski samazinot finansējumu un jauniešu iespējas nodoties dažādām interesēm, mākslām, sportam. Jauniešu alkaholismam lielākoties ir socializācijas funkcija, vajadzība apliecināties, iekļauties kolektīvā, kompensēt pašpārliecības trūkumu. Tas viss lielākoties nav vajadzīgs, ja jaunietis var apliecināties un izcelties ar savām īpašajām prasmēm sportā, mākslās, ar erudīciju. Tad, pat gadījumā, ja arī jaunietis būs reiz licis pie lūpām aizliegto dziru, no kā pilnībā atturēt, jo īpaši ar aizliegumiem, ir grūti vai teju neiespējami, tā nekļūst par viņa dzīves un socializācijas saturu. Un par to, ka šīs rūpes par jauniešu nenodzeršanos neizpaužas šajos reālajos piedāvājumos, bet vien populistiskos liegumos un patosā, būtu jākaunas visvairāk.