Laikā, kad minimālā alga aug vien par 10 eiro, pedagogiem pēc divu gadu ilgas cīņas tā pieaugs par pārdesmit eiro, bet citiem pat samazināsies, zemu atalgotajiem mediķiem, tiesu darbiniekiem pieaugums vēl miglā tīts, politiķiem tiek garantēts automātisks algas pieaugums nākamgad par 167–261 eiro. Ja vien Latvija nepiedzīvos smagu krīzi ar pamatīgu vidējās algas kritumu valstī, tā tas turpināsies ik gadu, arvien vairāk attālinot tautu no varas – gan emocionāli, gan finansiāli.
«Nezināju, ka ministru algu kāpums būs tik straujš,» neilgi pirms demisijas pērn taisnojās toreizējā premjere Laimdota Straujuma (Vienotība), savu neziņu pamatojot ar atrašanos vizītē Ķīnā laikā, kad tika pieņemts lēmums par politiķu algu strauju palielināšanu. Ar toreizējā Saeimas Budžeta komisijas vadītāja Kārļa Šadurska (Vienotība) vadībā pērn pieņemtajiem normatīvo aktu grozījumiem tika pamatīgi iegriezta politiķu algu straujākas palielināšanas spirāle arī turpmākajiem gadiem. Vienreiz, pēc vēlēšanām to izdarīja, suņi parēja, un nu pēc inerces var rullēt tālāk!
Politiķu dažādu amatu alga tiek noteikta, par pamatu ņemot vidējo darba samaksu valstī, reizinot ar noteiktu koeficientu. Līdzšinējie koeficienti jau tā nodrošināja ievērojamu ikgadēju algu pieaugumu, bet strauju uzrāvienu šogad nodrošināja šo koeficientu maiņa - premjeram tas tika palielināts no 4,05 uz 4,93, ministriem - no 3,65 uz 4,68, parlamentārajiem sekretāriem - no 2,83 uz 3,63. Tas šo amatpersonu algas šogad ļāva palielināt uzreiz par 600-700 eiro un nākamgad turpināt amplitūdā no 193 līdz 261 eiro. Nākamā gada palielinājums nav tik liels kā pērn, par kuru Straujuma nezināja, bet tas ir zināms premjeram Mārim Kučinskim (ZZS), kurš to ij nedomā apturēt. Iegrieztā spirāle darbojas pati par sevi, valdības locekļiem nodrošinot algas virs 4000, parlamentārajiem sekretāriem - 3162 eiro. Ne tik straujš, bet arī solīds ir deputātu algu pielikums - pērn +157, šogad + 167 eiro, sasniedzot 2784 eiro, nesakaitot piemaksas, kompensācijas, komandējumu naudas. Saeimai vien atlīdzībām nākamgad nāksies tērēt par apmēram miljonu eiro vairāk.
Var jau politiķi vaidēt, ka arī šīs nav nekādas milzu algas, salīdzinot ar biznesā strādājošajiem augsta līmeņa menedžeriem vai valsts kapitālsabiedrību vadītājiem, bet jautājums, vai mūsu politiķi ir šādi augsta līmeņa menedžeri un vai šīs algas un, galvenais, likumā iestrādātais to nemitīgais treknais kāpums ir samērojams ar citiem publiskajā sektorā strādājošajiem, kuru algas nez kāpēc nav piesaistītas vidējai algai valstī, pretēji solījumiem. Patiesībā jau nav tik grūti atbildēt, kāpēc šī sistēma neattiecas uz citiem publiskā sektora darbiniekiem - pedagogiem, mediķiem, policistiem, tiesu un citu iestāžu darbiniekiem - viņu vienkārši ir daudz. Un vienīgā sistēma, pēc kā tiek rēķinātas viņu algas, ir pārpalikuma sistēma. Lielākoties viņu algas nesasniedz vidējo algu valstī, savukārt deputātu, nemaz nerunājot par citiem politiķiem, algu līmeni viņiem nesasniegt, raujoties arī divos darbos un bez brīvdienām. Un tam arī pietuvoties nekādi nesanāks, jo paradoksāli, bet arī šis minimālās algas, kā arī algu palielinājums atsevišķiem publiskajā sektorā strādājošajiem, tostarp būtiskais algu pieaugums valsts kapitālsabiedrību vadītājiem un valdes locekļiem, paātrina politiķu algu kāpumu. Pat pašu politiķu palielinātās algas, kaut nedaudz, bet arī kāpina vidējo algu valstī, no kuras savukārt atkarīgs politiķu algu pieaugums. Būtībā šajā politiķu atalgojuma sistēmā ir iestrādāts interešu konflikts. Lielākas rūpes par mazatalgotajiem varētu saskatīt lēmumā celt ar nodokļiem neapliekamo minimumu, kas mums, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, ir nepieklājīgi zems, bet tas nedz uzlabos statistikas rādītājus par vidējo algu, nedz piemetīs vēl pārdesmit eiro politiķu algām. Ja reiz likums paģēr politiķu algu nesamērīgu kāpumu, varbūt politiķi varētu solidarizēties ar pirmsskolas pedagogiem, formāli saglabājot šo algu kāpumu, bet esošo darba slodzi noformējot kā nepilnu likmi?