Būt vai nebūt ceļu fondam?

Ar jaunu sparu uzvirmojušas runas par autoceļu fonda vai vismaz iezīmēta speciālā budžeta atjaunošanu, lai novērstu krasu ceļu stāvokļa pasliktināšanos no 2019. gada, kad beigsies Eiropas struktūrfondu līdzekļi ceļiem. Kārtējās nozares un politiķu pļāpas, vai esam bezdibeņa malā un kas mainīsies?

Latvijas autovadītāju emocijas, iebraucot no leišmales vai Igaunijas vai novirzoties no šosejas un nereti arī esot uz tās, raksturo skaitļi: no 20 131 kilometra valsts ceļu tikai nepilni 9 tūkstoši ir asfaltēti, no tiem 4250 kilometru ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī. Pirms pāris gadiem Pasaules ekonomikas foruma veiktajā pētījumā Latvija 144 valstu vidū ceļu kvalitātes ziņā ierindota 99. vietā līdzās Zimbabvei, Zambijai, kamēr Igaunija - 61. un Lietuva 32. vietā. Vissliktākie ir vietējās nozīmes ceļi, kuriem liegts izmantot ES fondu naudu. Bet, beidzoties fondu līdzekļiem, no valsts maka nāksies tērēt vairāk arī lielajiem ceļiem, tāpēc vietējās nozīmes ceļiem varētu atlēkt pat vēl mazāk nekā līdz šim. Krīze var iestāties jau 2018. gadā, kad vairums ES līdzekļu jau būs izsmelti. Nākamgad Satiksmes ministrija var vēl necerēt uz papildus pieprasītajiem 150 miljoniem eiro - ir citas vajadzības. No Saskaņas deputātiem pat izskanēja ideja veselības aprūpes finansēšanai novirzīt daļu ceļu naudas. Jau tagad autobraucēji lielā mērā finansē citus valsts izdevumus - no viņu ceļu nodokļa, akcīzes nodokļa degvielai gadā samaksātajiem 560 miljoniem eiro ceļiem tiekot vien 35%. Vai autoceļu fonda atjaunošana vai speciālā budžeta izveide ko mainīs?

Pēc premjera Einara Repšes un finanšu ministra Valda Dombrovska iniciatīvas fonds tika likvidēts 2003. gadā, argumentējot ar līdzekļu izmantošanas necaurspīdīgumu un citu vajadzību finansēšanas nepieciešamību. Jo īpaši krīzes gados šīs citas vajadzības kļuva arvien lielākas un proporcionāli finansējums ceļiem no šiem nodokļiem nokritās pat zem 20% robežas no jau tā absolūtos skaitļos mazākiem ieņēmumiem. Diemžēl vienā gadā nesaremontētās bedres nākamajā gadā nekur nepazūd, bet kļūst vēl lielākas, un nekāds ietaupījums nesanāk - tikai veidojas nākotnes parāds.

Tiesa, arī izveidojot fondu, valsts var noteikt nepietiekamu ceļiem novirzāmo līdzekļu proporciju, ja uzskatīs, ka citas prioritātes ir svarīgākas. Tomēr - situācijā, kad Eiropas līdzekļi vairs nebūs pieejami, jābūt kādam stabilam finansējumam, jo politiķi jau ne reizi vien sabiedrību pārsteiguši ar neveiksmīgiem eksperimentiem. Fonda gadījumā būtu vieglāk plānot darbus ilgtermiņā, jo nebūtu kā ministrijām tradicionāli jānokurina gada beigās atlikusī nauda.

Šī joma ir pārāk svarīga, lai ar to spēlētos. Infrastruktūra, tāpat kā nodokļi, darbaspēka pieejamība un izmaksas, valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, ģeopolitiskā situācija, enerģētikas izmaksas, ir viens no būtiskiem valsts konkurētspējas, investīciju piesaistes faktoriem. Jo īpaši, ja Latvija akcentē ģeogrāfisko stāvokli tranzīta un loģistikas attīstīšanā. Jau tagad transports un uzglabāšana veido lielu daļu no Latvijas IKP - pērn tie bija 8,38%, kas ir vairāk nekā, piemēram, lauksaimniecība, mežsaimniecība, zvejniecība (2,89%), būvniecība (5,78%), informācijas un komunikāciju pakalpojumi (4,23%), finanses un apdrošināšana (4,11%) u.c. Tā ir stratēģiska tautsaimniecības joma, ar kuru nedrīkst spēlēties, jo tā ietekmē arī daudzas citas tautsaimniecības nozares, tāpat kā kopējā ekonomika ietekmē iespējas finansēt ceļu uzturēšanu. Arī ceļi cieš no emigrācijas - jo mazāk lietotāju, jo mazāk ceļa, akcīzes un citu nodokļu maksātāju, jo mazāk var tērēt ceļiem. Vienlaikus būtu gan neētiski, gan ekonomiski riskanti salīdzinoši ar citām nozarēm milzu summas investēt ceļos, ja liela daļa tautas ar dzīvo badā un trūkumā. Tā atkal veidotos spiediens uz emigrāciju ar minēto bumeranga efektu.

Vienlaikus jāparaugās, vai uz arvien rūkošo iedzīvotāju skaitu mūsu ceļu tīkls nav par sazarotu un kādu ceļu tīklu un kvalitāti varam atļauties uzturēt ar mūsu IKP? Var jau gribēt pa taisnāko ceļu gludi aizripināt no vienas ciema uz otru, bet - cik tas maksā? Varbūt arī autobraucējam lētāk būs apbraukt pāris liekus kilometrus pa labu ceļu nekā pa taisnāko «veļas dēli» un gānīties, kādā pakaļā mēs dzīvojam, vai maksāt lielākus nodokļus, lai to viņa taciņu noasfaltētu.

Vēl viena tēma ir ceļu remontu kvalitāte, par kuru arī dzirdamas sūdzības, neraugoties uz administratīviem pasākumiem to kontrolēt. Arī par ceļu uzturēšanas izmaksām, kas ir augstākas nekā kaimiņvalstīs. Ceļu jautājums jāskata kompleksi. Satiksmes ministra Ulda Auguļa veidotā ekspertu grupa to sākusi darīt, bet jautājums, vai politiskā griba šoreiz būs izteiktāka par politiskajām pļāpām. Visdrīzāk jau Latvijas politisko tradīciju garā novilks līdz pēdējam.